Uzvarēt vai mirt. Kad latvieši iekaroja pasaules augstākās virsotnes

Kalnos nav starmešu gaismu un līdzjutēju gaviļu, tur nav kam pasūdzēties par negodīgo situāciju, kurā esi nokļuvis. Cīņā ar sevi uzvarētājs un zaudētājs vari būt tikai tu pats. Kad sportā piesauc varonību, šie vīri tikai domīgi pasmaida, jo viņu cīņu arēnā kļūdas maksā dzīvību. Pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē pasaules augstāko virsotņu iekarotāji bija starp populārākajām un mīlētākajām slavenībām Latvijā. Taču Teodora Ķirša grupas traģiskais nelaimes gadījums pielika punktu romantisma laikmetam kalnu kāpšanā.

Ceļš līdz pirmajai bāzes nometnei rudens musonu lietos prasīja astoņas dienas. Izvēlētā ieleja nebija populāra, taču ciematos cilvēki sagaidīja laipni – ļāva pārgulēt skolās, bet vakaros bērni uzstājās ar priekšnesumiem. Diemžēl, nepārtrauktajā lietū nomocīja arī pļavā esošās dēles pirksta resnumā, kuras salīda zeķēs un piesūcās kājām, šķīdinot asinis un traucējot tām sarecēt. Arī smirdīgās smērvielas neko daudz nelīdzēja. Tikmēr vietējie šīs pašas dēles lasīja, vārīja un ēda.

Latviešu ekspedīcija atlikušās brīvās vietas par divarpus tūkstošiem dolāru (kā izrādījās vēlāk, droši varēja prasīt vismaz 15 tūkstošus) bija pārdevusi jaunzēlandiešiem – starp viņiem arī slavenie gidi Gerijs Bols un Robs Hols. Pirmā sastapšanās notika jau 6400 metru augstumā, kad Bols dabūja plaušu karsoni un blakus teltī nomira. Dabūja plaušu un smadzeņu tūsku, pat sieve-ārste nespēja palīdzēt, un viņš pāris stundu laikā nosmaka. Sieva atļāva viņu ielaist ledus krituma plaisā. Interesanti, ka desmit gadus vēlāk ledājs līķi izspieda laukā. Tā nu viņu atrada – ar mūsu iedotajām, Teda sievas adītajām zeķēm kājās."