Pasludinu olimpiskās spēles par... atklātām? Pārceltām? Atceltām?!

Sporta būves. Lai gan pirmajā brīdī var šķist, ka iegūtais gads ir pat ieguvums, kas dos laiku visu sagatavot, pārbaudīt un pieslīpēt, patiesībā tas ir viens no sarežģītākajiem spēļu pārcelšanas efekta slazdiem. Proti, visas nepieciešamās sacensību arēnas un citas būves, par kuru izmantošanu ar to publiskajiem vai privātajiem apsaimniekotājiem bija noslēgti līgumi attiecībā tieši uz 2020. gada vasaru, pēc tam nododot tās atpakaļ to tālākajiem izmantošanas plāniem, bija nepieciešams aizrunāt no jauna. Tokijas gadījumā runa ir par 41 sacensību arēnu, kā arī citiem ēku kompleksiem – sākot no telpām, kur plānots izvietot starptautiskos mediju centrus, un beidzot ar Olimpisko ciematu. Un, ja attiecībā uz sacensību vietām skats ir optimistisks (olimpiskās arēnas statuss joprojām ir vilinošs teju ikvienam un sarunas, kas turpinās jau kopš aprīļa, jau nesušas pozitīvus rezultātus aptuveni 80% situāciju), tad, piemēram, atlētu ciemata 500 istabas šā objekta attīstītāji jau šoruden bija plānojuši pārdot, pārveidojot par luksusa rezidencēm. Nu šīs ieceres jāmaina. Labā ziņa gan tā, ka līdz Covid-19 sērgai mājokļu tirgū bija paspēts piedāvāt vien desmito daļu īpašuma, turklāt ar nosacījumu, ka uz dzīvi te varēs pārcelties vien 2023. gadā, taču risinājums vēl nav atrasts. Un arī tos 20% vēl neaizrunāto arēnu spēlēm tomēr vajadzēs.

Operācijas. Operāciju loks ir ļoti plašs un svārstās no spēļu norisei kritiski izšķirošām (biļešu tirdzniecība, transporta sistēma, naktsmītnes un ēdināšana) līdz ikdienišķākām, bet tāpēc ne mazsvarīgākām (personāla un brīvprātīgo apģērbs, strāvas ģeneratori utt.). Lai 2020. gada jūlijā un augustā viss būtu savās vietās un perfekti, katrā no šīm jomām strādāts mēnešiem un dažās situācijas pat gadiem, bet tagad pēkšņi tas viss vairs nav vajadzīgs. Toties būs vajadzīgs 2021. gada jūlijā un augustā... Paziņojumam par spēļu pārcelšanu uzreiz sekoja visu esošo līgumu apturēšana. Daudzus no tiem varētu izdoties pārslēgt, bet skaidrs, ka daudzie ierobežojumi un attālinātā kontaktēšanās šo procesu nepaātrina, un kaut kur nāksies pielāgoties, kaut kur – griezt izdevumus. Lielākā daļa no oficiāli nosauktā spēļu budžeta (12,6 miljardi ASV dolāru, no kuriem 1,3 sniedz IOC) jau iztērēta, bet pārcelšana par gadu varētu izmaksāt 2,7 miljardus – vismaz tā lēmuma priekšvakarā bija aprēķinājis Japānas biznesa izdevums "Nikkei". Spēļu izpilddirektors Kristofs Dubi gan izteicies, ka pagaidām jebkādi skaitļi ir tikai spekulācijas, bet skaidrs, ka jebkurā gadījumā šie izdevumi būs uz vietējo organizatoru, nevis starptautisko organizāciju pleciem. "Jāpārskata desmitiem tūkstoši budžeta sadaļu."

Sarežģīts būs jautājums par naktsmītnes iespējām. Spēļu organizētāji vien šā gada pasākumam bija rezervējuši 40 000 numuriņu, vēl tūkstošiem – nacionālās olimpiskās komitejas, dažādas aģentūras un tūrisma operatori. Līdzīgi kā arēnu jautājumā – galīgi nav skaidrs, vai tikpat liels skaits viesnīcu numuriņu būs pieejams nākamgad ap šo pašu laiku un kā visu šo procesu būs ietekmējis Covid-19 spēriens pa ceļošanas un aviosatiksmes biznesu. Tikmēr biļešu tirdzniecībā nācās atcelt pavasarī plānoto papildu partijas laišanu apgrozībā (uz olimpiskajām spēlēm jau bija pārdoti aptuveni 4,48 miljoni biļešu, uz paraolimpiskajām – 970 000 biļešu). Pagaidām skaidrs tas, ka jau iegādātās biļetes uz konkrētajām sacensībām būs derīgas nākamgad (tiem, kas nevarēs apmeklēt, tiks atdota nauda), un atviegloti varēja nopūsties arī suvenīru ražotāji un visi pārējie, kam būtisks spēļu logo – lai arī notiks gadu vēlāk, oficiāli spēles saglabās savu "Tokyo 2020" apzīmējumu, logo utt. Un, protams, pats svarīgākais – cilvēki, ar kuru rokām šīm spēlēm jānotiek. Tūkstoši darbinieku, kas bija nolīgti darbam šovasar, bet katrs ar saviem plāniem par turpmāko, tūkstoši, kam atalgojums jāmaksā šajos mēnešos, bet reāli viņu darbs būs nepieciešams nākamvasar. Un vēl vairāk tūkstošu brīvprātīgo, kas, Tokijas gadījumā atlasīti starp ceturtdaļmiljonu pieteikumus atsūtījušo, uz spēlēm ierodas no pasaules malu malām. Laipni lūgti nākamvasar! Ja tiksiet...

Sponsoru līgumi. Uz atbalstītāju pleciem turas visa olimpiskā kustība: gan lielā IOC globālā mērogā, gan nacionālās komitejas, gan ikviens atlēts ar saviem individuālajiem līgumiem. Tas ir smalks un jutīgs mehānisms un noteikti ne labdarība – savu labumu atpakaļ vēlas gan tie, kas iedod simtu vai tūkstoti, gan tie, kas tērē simtiem miljonu. Un brīdī, kad nauda iztērēta, bet olimpisko spēļu pēkšņi vairs nav, ir problēma.

.