'Atbraucis un pat nestartē...' Vihrova grūtais ceļš līdz olimpiskajam zeltam

Ilga pauze, tiesnešu konsultācijas un lēciens ārpus kameras kadra – tādas ir pirmās atmiņas par Igora Vihrova 2000. gada 24. septembrī izcīnīto zelta medaļu Sidnejas olimpisko spēļu brīvo kustību sacensībās. Pirmo zeltu neatkarīgo laiku vēsturē. Latvijā tobrīd bija nakts uz svētdienu, interneta mājās vēl nebija un, ja pareizi atminos, Latvijas Televīzija tiešraidē sacensības pat nerādīja. "Eurosport" kanālā gan, un starptautiskā vidē šo desertu izgaršot bija vēl saldāk.

Ceļš līdz Sidnejas zeltam Igoram nebija viegls. Pirmkārt, viņa debija olimpiskajās spēlēs varēja nenotikt. 1999. gada pasaules čempionātā, kas bija atlases sacensības olimpiādei, Vihrovs daudzcīņas kvalifikācijā ieguva Latvijai vienīgo ceļazīmi uz Sidneju. Tomēr ne daudzcīņas finālā, ne atsevišķās disciplīnās viņš ar augstu rezultātu neizcēlās (kvalifikācijā brīvajās kustībās palika devītais), kamēr treniņu biedrs Jevgeņijs Saproņenko ieguva sudraba medaļu atbalsta lēcienā. "Atgriežoties mājās no čempionāta, man lika noprast, ka ceļazīme tiks Jevgeņijam. Federācijas interesēs bija deleģēt to, kuram ir lielākās iespējas iegūt medaļu," atceras Vihrovs. Tomēr tika nolemts iet vidusceļu un balstīties uz rezultātiem 2000. gada Eiropas čempionātā. Igors nostartēja pārliecinoši, izcīnot sesto vietu daudzcīņā uz dalītu trešo vietu brīvo kustību elementā. Tābrīža konkurentam Saproņenko nebija pamata apvainoties, un viņš savu zvaigžņu stundu sagaidīja četrus gadus vēlāk Atēnās, kļūstot par olimpisko vicečempionu atbalsta lēcienā.

Uz Sidnejas spēlēm Vihrovs atbrauca praktiski vienatnē, jo treneris Patruševs strādāja ar Šveices izlasi. "Izjutu lielu spiedienu. Treniņos gāja grūti – gandrīz nekas nesanāca.