Intensitāti jauniešu līmenī mazina arī fakts, ka daudzas komandas spēlē uz rezultātu, maksimāli cenšoties izvairīties no kļūdām. Bet tieši kļūdas ir tās, ka spēlei piešķir dinamiku un intensitāti, jo komandām rodas iespējas veidot straujus pretuzbrukumus. "Futbolists jau neskrien tāpēc, ka viņam tas patīk. Futbolists skrien, jo uz to piespiež situācija laukumā," norāda Skābardis. Pieaugušo līmenī redzamas sekas nepadarītajam darbam jauniešu vecumā, jo pusgada vai gada laikā futbolists pēkšņi nesāks skriet un domāt ātrāk. Spēlētāji ir pieraduši pie viena ātruma, bet tad pretī nāk Vācija, uz kuras fona atšķirība ir dramatiska.
"Kam varu piekrist attiecībā uz vieglatlētikas nozīmi – futbolā pārāk maz uzmanību pievēršam tam, kā savu ķermeni izmantot maksimāli efektīvi," atzīst FS "Metta" fiziskās sagatavotības treneris. "Jā, tiek uztrenēti kvadricepsi, bet, kā tos izmantot lēcienā, kad iesaistās dažādu muskuļu ķēde – tam tik lielu uzmanību nepievēršam. Esmu uzdūries tam, ka svarīgi ir nevis noslogot muskuli izolēti, bet darīt to futbola spēlei pietuvinātos apstākļos. Treniņprocess jāveido tā, lai vienlaikus attīstītu gan taktisko un tehnisko, gan fizisko sagatavotību. Jāpanāk situāciju izpratne zemapziņas līmenī. Kad skrējienā futbolists ar skatienu jau novērtē pretinieka gurnu novietojumu, bet smadzenes nolasa, kā būtu jāreaģē."
Skābardis piekrīt, ka vairums futbola treneru nelabprāt vada treniņus bez bumbas, jo tas prasa izkāpšanu no komforta zonas. Bet futbola situāciju integrēšana fiziskās sagatavotības treniņos ir pietiekami sarežģīts process, kam nepieciešami vismaz divi treneri. Tāpēc grūtību priekšā nereti tiek atmests ar roku, turoties pie ierastajām metodēm, jo futbolā galvenais taču ir dabūt bumbu vārtos, nevis uzvarēt pavasara krosā. Diemžēl šodien lielajā futbolā ar to ir par maz, taču pie šīs atziņas futbolisti parasti nonāk vien brīdī, kad nolemj ar savām prasmēm sākt pelnīt naudu.
