"Gandrīz 20 gadus es saņēmu LOV pabalstu. Ne jau par to, ka esmu skaists cilvēks. Par rezultātu! Es vienmēr sasniedzu rezultātu, man bija pabalsts. Tokijā man divi pāri bija ceturtie, pabalstam jābūt 2000 eiro, bet LOV pateica, ka naudas nav un trenerim vairs nedod nevienu kapeiku. Atteicās no treneriem. Kā es varu strādāt? Federācija man visu mūžu nevienu kapeiku algā nemaksāja. Ja LOV no manis atsakās, es eju prom. Man taču gribu arī ēst un dzert," saka Genādijs Samoilovs. Bija jāmeklē kaut kas vietā un tagad viņš trenē cilvēkus, kuri gatavi maksāt un trenēties. Tiesa, tas nav tas līmenis, kurā viņš ir pieradis strādāt.
Viņš atceras, kā 2012. gadā Londonā sēdēja un ar Latvijas Olimpiskās komitejas viceprezidentu Žoržu Tikmeru runāja par nākotni. "Mārtiņš ar Jāni tikko bija dabūjuši trešo vietu. Tikmers prasīja, kā var palīdzēt. Jūrmalā ir Murjāņu Sporta ģimnāzijas (MSĢ) airētāju filiāle. Teicu: "Dodiet man internātā piecas gultas, es pats pabraukāšu pa Latviju, atradīšu piecus cilvēkus, paņemšu savu Mišu, un bez maksas varu strādāt ar šiem sešiem cilvēkiem. Dodiet viņiem nodarbību laikus "Brazīlijā" pie lidostas, un es parādīšu rezultātu." Viņš teica: "Ļoti labi! Pilnīgi piekrītu. Pateikšu LVF un MSĢ direktoram...""
"Skatījos, kā "Challenge" turnīrā Indijā spēlēja Latvijas labākās sieviešu un vīriešu komandas, un sapratu, ka vīriešu volejbols ir miris, bet sieviešu – stāv uz vietas. Es atdevu pludmales volejbolam 20 savas dzīves gadus, un man ir ļoti nepatīkami, ka fināls ir izvērties tik skumjš..."
