Foto: AFP/Scanpix/LETA
Lai gan varētu šķist, ka maratona pieveikšana mūsdienās cilvēkiem kļuvusi teju vai par modes lietu, patiesībā kaut reizi mūžā tas bijis pa spēkam vien 0,17 procentiem pasaules iedzīvotāju. Vēl krietni mazāk ir to, kas spēruši soli tālāk un izaicinājuši sevi kādā no ultramaratona distancēm, kur sacensību organizatori cenšas sagādāt arvien sarežģītākus, ekstrēmākus un adrenalīna piesātinātākus maršrutus. Ultramaratonu latiņa pasaulē tiek celta arvien augstāk, un, kā atzīst eksperti – nupat jau liek uzdot jautājumu, kur ir tā robeža, kad cilvēciskajam saprātam jau būtu jāaptur ambīcijas to pievarēt. Jo cena var būt paša dzīvība.

Aug arī sacensību skaits, un organizatori, sviedriem līstot, cenšas plānot un izstrādāt arvien aizraujošākus maršrutus, lai aso uzjūtu medniekus pievilinātu tieši savam piedāvājumam. Lai nokomplektētu skrējēju listi leģendāriem tradicionālajiem ultramaratoniem, mārketinga aktivitātes ir liekas – ir vairāk nekā pietiekami to, kas ik gadu pēdējos spēkus gatavi atstāt Sahāras tuksnesī, Antarktīdas ledājos, Amazones mūžamežos, Lielajā kanjonā, Spartatlonā Grieķijā vai Alpu kalnos. Jo lielāks pulks uz starta, jo lielāku budžeta pienesumu viņi veic. Un, jo populārāks sporta notikums, jo vairāk par to runās, un tas savukārt atver sponsoru makus arvien plašāk.

Taču līdzās popularitātes pieaugumam tikpat strauji samilst jautājums, vai ultramaratonu skriešana nepārvēršas par pārāk ekstrēmu nodarbi – liekot dalībniekiem riskēt un arvien biežāk arī zaudēt dzīvību?

Melnākā diena vēsturē

Ultramaratonos, tāpat kā vairumā citu sporta veidu un disciplīnu, eksistē sacensību klasifikācija pēc ranga, jaudas un grūtības pakāpes – visbiežāk izsakāma ne tikai ar kilometriem horizontāli un vertikāli, bet arī, piemēram, valdošajiem laikapstākļiem. Kalnos rēķinies sastapties ar grūti izturamu aukstumu un gaisa temperatūras mainību, kamēr tuksneša smiltis un kanjoni karsēs kā uz pannas – sagādājot vēl ekstra pārbaudījumus sportistu mentālajai un fiziskajai veselībai. Protams, pašu dalība, pašu izvēle un atbildība, tomēr pēdējo gadu laikā notikušie traģiskie nelaimes gadījumi liek domāt, ka tā tomēr ir kopēja – organizatora un atlēta – atbildība, kas ļauj dzīvam, sveikam un veselam nokļūt līdz finišam.

2021. gada maijā Ķīnas ziemeļrietumu daļā esošajā Gaņsu provincē tika organizēts 100 kilometru garš izturības skrējiens kalnos – viens no lielākajiem notikumiem apkaimē, kas piesaista tūristus un tātad arī finanses vietējai sabiedrībai. Organizatori laimīgi tīksminājās par 172 skrējējiem, kuri todien izgāja uz starta ar apņēmību cīnīties par uzvaru. To vidū – nopelniem un pieredzes bagāti sportisti, ieskaitot šī skrējiena rekordistu, 31 gadu veco Lianu Jiņu. Tērpies šortos un viegla auduma kreklā viņš neilgi pirms starta sociālo tīklu vietnē "WeChat" publiskoja video, ieminoties, ka "vējš gan ir nedaudz spēcīgs". 

Todien Gaņsu ultramaratona maršrutā dzīvību zaudēja 21 sacensību dalībnieks, un Jiņs bija viens no viņiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!