Atzīmējot bronzas vārtus, Rubīns gaisā uzzīmēja sirdi. Kāpēc tieši tāda izvēle – Kristiānam nav izskaidrojuma. "Nezinu, ienāca prātā, un pie tā pieturējos. Katram spēlētājam prātā noteikti bija ideja, ko darīšu, ja nu tieši es iemetīšu. Ir mazais plāniņš, kas strādā arī kā motivācija," smaida Rubīns. 

Būt varonim – kā izrādās, tam ir arī savas ēnas puses. "Pēc vārtiem aizskrēju pie Šilova, un visi saspiedāmies vienā stūrī. Mani tā saspieda, ka nokritu. Rodrigo [Ābols] centās citus nostumt nost, lai neuzkāpj man virsū..."