Nebūt kretīnam. Edgars Točs un sekmīga pludmales volejbola dueta recepte

Pirms tikšanās ar pludmales volejbolistu Edgaru Toču nolēmu mazliet painteresēties arī par viņa cilvēciskajām īpašībām. Pavisam nesamaitāts, ar savu patiesumu atbruņos jebkuru – skanēja viens no raksturojumiem. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kādēļ Londonas olimpisko spēļu bronzas medaļas ieguvējs Mārtiņš Pļaviņš pēc vairāku gadu meklējumiem beidzot atrada sev īsto pārinieku. Ārpus laukuma ar Edgaru var aprunāties par jebko, bet laukumā viņš allaž bijis mācekļa lomā, tādēļ ir gatavs ieklausīties pieredzējušākā kolēģa padomos.

Identisks jautājums bija radies arī dzīvesbiedrei Laumai, kura aicināja Edgaru atrast normālu darbu, kurā būtu iespēja doties atvaļinājumā un pavadīt laiku kopā ar ģimeni. Edgars ik darbdienu cēlās pusseptiņos un veda mazo Emīlu uz bērnudārzu, kam sekoja treniņi svaru zālē un smiltīs. Tad viņš ātri kaut ko apēda pusdienās un steidza uz darbu, bet mājās pārradās tikai ap pusnakti. Edgars sāka raudzīties uz situāciju reāli - rezultātu nav, ir tikai izmaksas. Cik ilgi vazāsies apkārt pa pasauli, cerot kaut ko vinnēt? No šīm cerībām pensijas uzkrājums lielāks netop. Bet četrdesmit gados neviens tevi bez darba pieredzes darbā neņems.

Pļaviņš bija piedāvājis spēlēt kopā, taču tad Mārtiņš kopā ar Haraldu Regžu ieguva piekto vietu Eiropas čempionātā Jūrmalā. Ko nu? Tomēr izrādījās, ka Mārtiņam un Haraldam tas tiešām bija pēdējais kopīgais turnīrs. Lai gan bankas kontā bija gandrīz apaļa nulle, Edgars pameta visus darbus, jo saprata – ja vēlies rezultātu, tad nevari trenēties uz pusslodzi. Tas bija risks, akla ticība. Bet sportista azarts skubināja: vajag pārbaudīt - būs vai nē?

"2017. gada beigās man bija tāda pati situācija – arī es biju gatavs beigt karjeru," atzīst Mārtiņš. "Bet bijām izpildījuši Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) kritērijus, tādēļ būtu bijis muļķīgi nemaz nepamēģināt. Piedāvāju Edgaram, ar viņu vēl nebiju mēģinājis."