Neatceros, rudens vai pavasaris, bet diena bija pelēka. Pārgājis Ļeņina ielai vietā, kur to pāršķēla Revolūcijas iela, saskrējos aci pret aci ar diezgan ilgi nesastapto Vilni. Lai gan nebiju vienatnē, viņš mani tūlīt bezceremoniāli paņēma aiz pogas:

"Paklau, draugs sporta žurnālist, vai tev neliekas, ka pienācis laiks ķerties pie Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunošanas? Cik vēl ilgi daudzie mūsu izcilie sportisti nedabūs startēt olimpiskajās spēlēs, jo PSRS izlases komandu sastāvu noteic Maskava, kur pirmā roka savējiem, bet baltiešiem cenšas aizlikt kāju priekšā, kā vien mācēdami! Būtu taču vareni, ja mēs startētu paši ar savu olimpisko komandu. Pavisam cits uzrāviens, vai ne?"

Laikam jau viņš zināja vai vismaz nojauta, ar ko beigsies Maskavā pie varas nesen nākušā komunistu partijas ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova izsludinātā perestroika jeb pārbūve. Es nezināju. Tādēļ idejas šķietamo utopismu centos pamatot ar militarizētās lielvalsts PSRS neiecietību pret jebkāda veida opozīciju, kas asiņaini izpaudusies Budapeštā un Prāgā, Novočerkaskā un Kauņā. Kailām rokām pret mūri?

Vilnis teica, ka tagad citi laiki, un nolasīja lekciju, kuras saturu un būtību pēc pāris gadiem trīs vārdos formulēja Edgars Liepiņš – vajag tikai rakt! Kad viņš aizgāja pāri Brīvības un Matīsa ielu krustam, mana pavadone pajautāja:

"Vai viņš traks?"

"Nē, Baltiņš. Vilnis Baltiņš."