Mums tagad ir tā: viens krietns bariņš ar pieaugušiem atlētiem saņem uztura līdzekļus, lai veidotu savu fizisko varēšanu, taču tas pārsvarā ir deformēts pasākums – jo naudu, ko saņem šis indivīds, viņš, pirmkārt, uztver kā atalgojumu, nevis kā savu dotumu izkopšanas bāzi. Tāpēc nevajag brīnīties, ka daudzos gadījumos izšķirošajā brīdī viņiem nesanāk tik labi kā bija iecerēts, jo sagatavošanas posma materiālā puse tiek dalīta vēl ar sadzīves komfortu, kas izpludina sportisko mērķi. Gluži cilvēciski to viņiem nevar pārmest, taču pie naudas sadales domāts jau tika par gladiatoriem, nevis viņu vaļasbrīžiem un brīvā laika pavadīšanas svītām. Latvijas olimpiskā vienība ir sava laika fenomens, kas deviņdesmito gadu vidū radās gluži racionālu iemeslu pēc – proti, vajadzēja izveidot kopumu, kurā sportists saņemtu attiecīgo aprūpi ar kvalitātes zīmi. Tā arī notika. Sen jau vairs nedzird, ka kādam no Latvijas labākajiem spriņģotājiem ir kaut kas pietrūcis naudas ziņā – šo hītu vairs nedzied. Tātad – no tā pratām aiziet prom un pārliecināties, ka nauda ir svarīga, bet – tā nenosaka visu. Pēdējos divdesmit gados Latvijas sporta sistēma ir pratusi izveidot ļoti labu administratīvo kompetenci, kas sevī ietver gan apsviedīgus ierēdņus, gan zināšanu nesējus, ja par tādiem drīkst saukt trenerus un jomas ekspertus (mediķus, fizioterapeitus, masierus). Tiesa, šī sistēma nav pratusi tikt galā ar virsuzdevumu – sportistus veidot kā personības, nevis kā sociālas parādības ar ārkārtīgi šauru izpratni par apkārtējo lietu kārtību.

Vēl viena blakne, kas šobrīd Latvijas sportā veido dīvainu barjeru, tas ir jau minētais stāsts par tā sauktajiem olimpiskajiem sporta veidiem vai disciplīnām. Olimpiskās spēles vai olimpiskā kustība vēl nav viss sports. Mārketings gan to prasmīgi ir padarījis par kaut ko varenu, lielu un mītisku, taču kopumā olimpiskie mīti ir tikai iedomas, kas mākslīgi uzpotē neadekvātu fanātismu ar sintētisku pārklājumu. Latvijas olimpiskā komiteja var to mainīt un tas nebūs nekāds grēks, ja zem lietussarga tiks paņemti arī citi – tā sauktie neolimpiskie sportisti, ar visām izrietošajām sekām. Tā nebūs nekāda pretruna, jo stāsts kopumā ir par dzīves veidu, kas veido dzīves kvalitāti, nevis ražo titulus un štancē diplomus. Sasniegumu Olimps jeb virsotne nedrīkst attiekties tikai uz viena festivāla krāsaino apjomu – tā ir ļoti šaura izpratne. Skatāmies plašāk. Tas ļaus sporta sabiedrībai kopumā aiziet prom no mērīšanās ar santehnikas priekšmetiem – tas nešķels nozari. Tieši tāpēc vajadzētu nobremzēt kritēriju untumus, kas vienus sporta veidus uz papīra it kā padara labākus par citiem. Kam vairāk olimpisko medaļu? Kam vairāk cilvēku? Kam vairāk televīzijas ētera... Kas populārāks pasaulē? Jā, mēs esam pratuši no krievu atstātā mantojuma, ko sauc par Siguldas trasi, izcelt laurus – tomēr, vajag atzīt, ka tas kopumā ir dārgs prieks un neviens siguldietis, uzzinot īstos ciparus, nebūs ar mieru šo pasākumu apmaksāt no savas kabatas. Jo tās ir vienas no dārgākajām olimpiskajām medaļām pasaulē – materiālā izteiksmē. Nesaku, ka trasi vajag uzspridzināt, bet – tā, lai tagad mums renes sporti kaut kādā klasifikācijā būtu izredzēti – tas ir garām. No otras puses – Siguldas trases piemērs jau patiesībā kalpo par labu paraugu, ka noteiktos apstākļos, ko sevī ietver nauda, zināšanas un infrastruktūra, nogāzt Mičiganas mežus (lasi – pierādīt sevi pasaules arēnās) latvietim ir tīrais nieks.