Jānis Freimanis: Defibrilators nelaiķim. Vai Latvijas volejbols augšāmcelsies?

Latvijas vīriešu volejbola izlase pēc ceturtdaļgadsimta pauzes kvalificējusies Eiropas čempionāta finālturnīram. Salejot glāzēs šampanieti, jāatceras, ka nu jau otro finālturnīru dalībnieku skaits ir izaudzis līdz 24 komandām, bet kvalifikācijā pieveiktās Moldova un Kipra arī volejbolā ir tikai Moldova un Kipra. Kad dažas glāzes jau tukšas un prāts uzsilis, varam mazliet pasapņot un iztēlē savilkt paralēles ar vīriešu basketbola izlasi, kas, 2011. gadā iespraucoties finālturnīrā pa līdzīgu durvju spraugu, sešos gados no peramajiem zēniem izauga par medaļu pretendentiem. Tāpēc Latvijas volejbola saimniecības vadītājiem lielākais izaicinājums vēl ir tikai priekšā – izmantot šo panākumu, lai beidzot atjaunotu sporta veida sirdsdarbību.

Un tiešām – kāpēc gan ne volejbols? Pagājušajā gadsimtā 30 gadu garumā volejbolu Latvijā spēlēja pasaules elites līmenī. Lielāki panākumi padomju laikos komandu sporta veidos bija tikai basketbola flagmaņiem TTT un Rīgas ASK. "Radiotehniķa" volejbolisti bija 1984. gada PSRS čempioni, desmitkārtēji vicečempioni un pieckārtēji bronzas medaļu ieguvēji. Trīs reizes tika izcīnīts Eiropas otrā spēcīgākā klubu turnīra čempionu tituls, bet 1983. gadā Latvijas PSR izlase (lasi – "Radiotehniķis") triumfēja Tautu spartakiādē. Jā, jā – arī man šie padomju laika turnīri neko daudz neizskata, taču paskatīsimies, kas tolaik bija PSRS volejbols, proti, absolūta dominance Eiropā un, kā minimums, "Top-3" statuss pasaulē.

Rezumējot – "Radiotehniķis" (lasi – Latvijas PSR izlase) bija viena no labākajām volejbola komandām pasaulē. Ko nevarētu teikt ne par Rīgas "Dinamo" hokejā, ne par VEF basketbolā, ne "Celtnieku" handbolā, nemaz nerunājot par "Daugavu" futbolā.