Pirms neilga laika, gatavojot rakstu par "Radiotehniķa" zelta sezonu, uzplēsu mazu brūcīti, jo par manu pirmo sporta veidu žurnālistikā pirms piecpadsmit gadiem pavisam nejauši kļuva volejbols. Lai gan varbūt tas nemaz nebija tik nejauši, jo bērnības atmiņās turu rokās Tatjanas Veinbergas Mehiko olimpisko zelta medaļu un vēroju Nīderlandes un Itālijas piecu setu izrādi Atlantas olimpisko spēļu finālā.

Un tiešām – kāpēc gan ne volejbols? Pagājušajā gadsimtā 30 gadu garumā volejbolu Latvijā spēlēja pasaules elites līmenī. Lielāki panākumi padomju laikos komandu sporta veidos bija tikai basketbola flagmaņiem TTT un Rīgas ASK. "Radiotehniķa" volejbolisti bija 1984. gada PSRS čempioni, desmitkārtēji vicečempioni un pieckārtēji bronzas medaļu ieguvēji. Trīs reizes tika izcīnīts Eiropas otrā spēcīgākā klubu turnīra čempionu tituls, bet 1983. gadā Latvijas PSR izlase (lasi – "Radiotehniķis") triumfēja Tautu spartakiādē. Jā, jā – arī man šie padomju laika turnīri neko daudz neizskata, taču paskatīsimies, kas tolaik bija PSRS volejbols, proti, absolūta dominance Eiropā un, kā minimums, "Top-3" statuss pasaulē.

Rezumējot – "Radiotehniķis" (lasi – Latvijas PSR izlase) bija viena no labākajām volejbola komandām pasaulē. Ko nevarētu teikt ne par Rīgas "Dinamo" hokejā, ne par VEF basketbolā, ne "Celtnieku" handbolā, nemaz nerunājot par "Daugavu" futbolā.