Šī vēstule nav īsta. Bet diezgan liels pamats aizdomām, ka varētu būt – jo katrs saprātīgi domājošs cilvēks, kurš nav apaļš kovidiots, labi redz un saprot, kas notiek. Tajā pašā laikā nav grūti iztēloties medaļas otru pusi – šaubas, vai būt pirmajam, kurš uzdrošinās skaļi apšaubīt kluba vadības nostāju, bažas par to, kādas sekas tas atstās. A ja nu samazinās algu? Ja nosēdinās? Ja izčakarēs visu atlikušo sezonas daļu? Kur es tāds, bez normālas statistikas, nākamgad likšos... Vēlme nerunāt pretī, riskēt un cerēt uz to labāko ir cilvēciski saprotama – īpaši tad, ja neesi tik drošs par savām pozīcijām hokeja tirgū un izredzēm kur citur saņemt kaut līdzīgu summu tai, ko Rīgā maksā "Dinamo".

Kaut gan patiesībā runa nav tikai par "Dinamo", tikai hokeju un tikai par latviešiem, runa ir par situāciju, kurā patlaban atrodas ikviens profesionāls spēlētājs visā pasaulē. Atšķirība tikai tā, ka vieniem organizatori tērē līdzekļus, rīko drošu "burbuli" un rūpīgi pārbauda, bet citi tikmēr kritizē un apšauba pārāk pozitīvos testus, izmanto spēlētājus kā lielgabalgaļu un "kritušos" vienkārši aizstāj ar jauniešiem – metot viņus tajā pašā elles katlā un atklāti devalvējot jebkādus līgas kvalitātes standartus, ko piedāvā skatītājiem un saviem TV partneriem. Vai tiešām spēlētājiem šajā situācijā atliek cerēt tikai uz saprātīgu kluba vadību un atbildīgu līgas organizāciju, un pašiem nav nekādu tiesību? To skaidrojām pie jurista.

.

.