Bail saslimt, bet – esot jāspēlē... Ja es būtu 'Dinamo' hokejists

Nav pat būtiski, vai mans vārds ir Lauris, Miķelis vai Miks. Manā komandā turpina klejot vīruss, un citādi nemaz nevar būt – jo visa sasodītā līga, visa Krievija ir viens liels perēklis, kas spītīgi slēpj un ignorē problēmu! Skaitļi strauji aug, cilvēki mirst, arī mūsu trenerim ir ļoti slikti. Bet man mājās ir ģimene, bērni, un mammai, kas mēdz viņus pieskatīt, veselība nav no stiprākajām... Maskā nepaspēlēsi, bet arī tā jau nepasargās. Es mīlu hokeju, bet nedomāju, ka tas ir iemesls šobrīd braukāt pa Krieviju. Es negribu tā riskēt. Man bail.

Kaut gan patiesībā runa nav tikai par "Dinamo", tikai hokeju un tikai par latviešiem, runa ir par situāciju, kurā patlaban atrodas ikviens profesionāls spēlētājs visā pasaulē. Atšķirība tikai tā, ka vieniem organizatori tērē līdzekļus, rīko drošu "burbuli" un rūpīgi pārbauda, bet citi tikmēr kritizē un apšauba pārāk pozitīvos testus, izmanto spēlētājus kā lielgabalgaļu un "kritušos" vienkārši aizstāj ar jauniešiem – metot viņus tajā pašā elles katlā un atklāti devalvējot jebkādus līgas kvalitātes standartus, ko piedāvā skatītājiem un saviem TV partneriem. Vai tiešām spēlētājiem šajā situācijā atliek cerēt tikai uz saprātīgu kluba vadību un atbildīgu līgas organizāciju, un pašiem nav nekādu tiesību? To skaidrojām pie jurista.