Vieglatlētu kvalificēšanās sistēma olimpiskajām spēlēm līdz šim bija nemainīga kā Svētie raksti – Starptautiskās vieglatlētikas federācijas (WA) eksperti un statistiķi atbilstoši vairākiem parametriem aprēķināja, cik augstām jābūt rezultātu barjerām jeb normām, kuru pārvarēšana dos tiesības piedalīties spēlēs. Bija divu kategoriju barjeras. Augstākā ļāva katrai valstij olimpiskajām sacensībām ikvienā disciplīnā deleģēt vienu, divus vai trīs vieglatlētus, kuri WA noteiktajā periodā sasnieguši A kvalifikācijas normai atbilstošus rezultātus. Ja tādu nav, tad noder arī zemākais B rezultāts, taču – vairs tikai pa vienam atlētam katrā disciplīnā. Kvalifikācijas periods parasti sākās apmēram pusotru gadu pirms olimpiskajām spēlēm un beidzās, kad līdz tām bija atlicis nepilns mēnesis.

Latvijas komandā A un B normu īpašnieku proporcija arvien bijusi svārstīga, turklāt divas reizes vietas delegācija pietrūcis pat augstākās kategorijas sportistam, jo Atēnu spēlēm ar A normu kvalificējās četri šķēpmetēji un Rio – četras maratona skrējējas. Savukārt pieveikto A normu Pekinā neizmantoja gan maratoniste Jeļena Prokopčuka, jo nejutās konkurētspējīga gaidāmajā tveicē un smogā, gan Ineta Radeviča, jo nēsāja zem sirds savu pirmdzimto.2

Tā bija. Bet nu jauni vēji iepūtuši arī WA burās. Aizpērnā gada beigās, pirmo reizi iemetot acis WA publicētajā kvalifikācijas reglamentā Tokijai, man tās, šķiet, sametās kantainas. Vairs nekādu A un B, ko aizstāj kopējs kvalifikācijas normu saraksts ar fantastiskiem rezultātu skaitļiem. No 22 normām vīriešu disciplīnās 13 pārsniedz Latvijas rekordus un viena ir tam analoga. Turklāt deviņi no šiem rekordiem nav izkustināti kopš pagājušā gadsimta, bet pēdējos desmit gados dzimuši tikai seši!