Sporta sasniegumu glorificētā nozīme sakņojas dziļi padomju cilvēka apziņā, un šo izpratni turpina kultivēt arī pašreizējais režīms. Uzbūvētās varas vertikāles treknie vasaļi prasa pastāvīgu piebarošanu, kādu kapeiku jāatliek arī priekšnieka vīna dārziem un zelta klozetpodu birstēm, tāpēc ar valstiski produktīvu saimniekošanu nesokas. Pastāvīgus militārus konfliktus, kas stimulētu nācijas lepnumu un ticību vadonim, valsts kase nevar atļauties (tikai dažus...) un te nu profesionālais sports ir kā soja vai krabju nūjiņas – sakošļājams aizvietotājs, ko var iebarot kā īstu mantu. Valsts līmenī organizētā grandiozā krāpšanās shēma, ko izgaismoja olimpiskās spēles Sočos un par ko kaimiņvalsts godīgie sportisti turpina dārgi maksāt joprojām, tikai apliecināja jau nojausto – ka mehānisms joprojām tiek rūpīgi eļļots un darbojas.

Putinam šajā ziņā gan ir vesela virkne cienīgu priekšgājēju. Atcerēsimies kaut vai vīru vārdā Ādolfs Šiklgrūbers, kurš, pirms izpostīt pusi pasaules 2. pasaules karā, 1936. gadā uzņēma pie sevis Berlīnē olimpiskās spēles – ar sporta palīdzību nostiprinot savas spējīgā saimnieka un pasaulē cienītā līdera pozīcijas nācijas priekšgalā. To pašu trumpja dūzi savā kāršu kavā uzmeklēja arī Ādolfa domubiedrs Itālijā Benito Musolīni – viņa lielā likme bija futbols. Tieši Dučes režīma rokām pašreizējā formātā tika izveidota A sērija, bet nacionālā izlase padarīta par propagandas instrumentu, tās panākumiem nežēlojot līdzekļus un metodes. Vēsturisku liecību nav daudz, lielākoties nostāsti, taču korupcija un draudi neesot bijuši sveši slavas apvītajā uzvaras gājienā, kura laikā Itālija divreiz ieguva Pasaules kausu (1934. un 1938.) un Berlīnes olimpisko zeltu piedevām.

Taču vēl interesantāk kļūst brīžos, kad kāds no šiem kungiem – ar neierobežotu varas un ambīciju apziņu un vienlaikus pilnībā nomērdētu paškritikas instinktu –, izdomā, ka arī no viņa paša sanāks itin spējīgs sportists. Nē, ne tikai sportists – čempions! Un tad nu svīta sāk piespēlēt līdzi, mēģinot savu kailo karali neapbēdināt.