Gads Maskavā gandarījumu nenesa, un pēc tā centra uzbrucējs pieņēma lēmumu atgriezties pie pārbaudītām vērtībām – lai gan atkal tika saņemti piedāvājumi no citām komandām, 2010. gada vasarā viņš atgriezās Rīgā, kur pa šo laiku, starp citu, jau bija nokristīts par ienaidnieku! Liels iemesls tam bija epizode CSKA mačā pret "Dinamo". Hartiganam izdevās izvest no pacietības rīdzinieku kapteini Sandi Ozoliņu, kurš nopelnīja noraidījumu līdz spēles beigām...

Kas notiek uz ledus, tas paliek uz ledus – tāds ir Hartigana rezumē šodien, desmit gadus pēc saķeršanās. "Par to situāciju īsti nerunājām, līdz kāds no komandas biedriem to nepacēla gaismā. Kaitināt pretiniekus, palīst zem ādas – tas ir mans darbs! Šuplers sākumā bija nesaprašanā: kā tā, kāpēc pelnu tik daudz noraidījumu. Bet reizē ar mani tiek noraidīts arī otrs spēlētājs, un esmu viņu izvedis no pacietības tiktāl, ka viņš vairs nedomā par hokeju, bet gan par to, kā man atriebties. Ozoliņš ir neticams spēlētājs, mans mērķis bija izprovocēt viņu, un tas nostrādāja."

Karjeru Hartigans noslēdza 2012. gadā – desmit gadus pēc tam, kad ienāca profesionālajā hokejā, pa taisno no universitātes komandas kā brīvais aģents ielecot NHL kluba Atlantas "Thrashers"sastāvā. Vienībā, kuru tolaik vadīja Bobs Hārtlijs – patlaban Latvijas izlases galvenais treneris ar sapni aizvest valstsvienību līdz olimpiskajām spēlēm. Vīrs, par kuru hokejisti lielākoties izsakās vispārākajā pakāpē, kura dzīves un hokeja filozofija kalpo kā paraugs, kura augstie standarti un principi... "...man viņš nepatīk. Tas nav cilvēks, kuru cienu," šo virzienu strauji maina Hartigans. Viņam spēlēšana Hārtlija vadībā atmiņā palikusi kā psiholoģiskās izturības pārbaude, kas robežojusies ar pazemojumu.