"Laikam toreiz visvairāk izvēli ietekmēja neziņa," MVP skaidro Ušakovs. "Nekādu piedāvājumu no Latvijas nebija, nekas konkrēti nebija zināms. Nebija saprašanas, kas un kā notiks turpmāk, jo valstij tobrīd sports nebija prioritāte. Turpretī Krievijas Volejbola federācija uzreiz apņēmās sakārtot dokumentus. Bet varu piekrist, ka Latvijas izlasei tolaik varēja sanākt laba komanda, jo bija talantīgi gados jauni puiši – Eida, Mihelsons, Jānis Grīnfelds, Uģis Krastiņš, Redžinalds Visnapū."

Ruslana un Konstantīna vienaudzis Aivis Eida piekrīt, ka abi būtu varējuši spēlēt Latvijas valstsvienībā, taču piebilst, ka tobrīd gan sportisti, gan cilvēki kopumā peldējuši pa straumi. "Par kādām pilsonībām toreiz varēja būt runa? Pēdējā sezonā ar ["Radiotehniķa" galveno treneri Genādiju] Paršinu konfliktējām par izstāšanos no NVS čempionāta – trenerim bija viens redzējums, bet mums – cits. Kāda vēl Latvijas izlase? Pat 1995. gadā, kad tikām uz Eiropas čempionāta finālturnīru, tā tikai formāli bija valstsvienība. Bijām pliki un nabagi. Nebija tālu no tā, lai pašiem būtu jāsametas, lai aizbrauktu uz čempionātu.