"Vienu dienu – tas bija 90. gadu vidū – kopā ar citām bijušajām sportistēm aizslēpojām līdz Vecāķiem. Brīnišķīga diena, saule spīd, auksts – ap mīnus 18 grādiem, jūra aizsalusi. Piestājām atpūsties un skatāmies – nāk no priedītēm ārā onkulītis un tantiņa, viens otru stutēdami, aiziet krietnu gabalu pa aizsalušo ūdeni. Mēs viņus ar lielu interesi sākām vērot. Izrādās, tur bija izcirsts āliņģis. Abi divi izģērbās pilnīgi pliki, iekāpa āliņģī un tad tur plunčājās, ar ūdeni šļakstīdamies. Skatoties uz viņiem sapratu, ka es arī tā gribu, stāstīju draudzenēm, cik tas feini. Bet viņas atbildēja: "Līga, tas ir domāts izredzētajiem!" Klusībā pie sevis nodomāju, ka varbūt arī es esmu tā izredzētā?" atminas Līga. 

Rūdīšanās aukstā ūdenī pati par sevi nav nekas jauns. Kā vēstīts portālā "The Outdoor Swimming Society", Sera Džona Flojera grāmatā "History of Cold Bathing" (1715) ir sniegts daudz pierādījumu par to, ka cilvēki izmanto iegremdēšanos aukstā ūdenī, lai ārstētu dažādas slimības, sākot ar vēzi un beidzot ar "hipohondriālo melanholiju". Savukārt, ja runājam par sacensību elementu, tad anglosakšu literatūrā un vikingu sāgās netrūkst dramatisku stāstu par karavīriem, kas piedalās peldēšanas sacensībās aukstā ūdenī atklātā jūrā.