Līdz spēlei atlikušas sešas stundas, un Sandis Miltovičs sāk mazliet nervozēt. Pielicis telefonu pie auss, viņš to dažādi groza, lai uz kopējā trokšņa fona saklausītu melodiju. "Jāpaspēj iemācīties pašam sava dziesma," viņš nosmej un apsēžas uz sola. Apgriezis otrādi vienu no scenārija lapām, viņš uz tās pieraksta muzikālus atšifrējumus. Fonā jaunieši uz skatuves bliež roku un mēģina saprast, cik skaļi jāskan mikrofoniem. Ik pa laikam kāds pienāk pie Sanda un ar saviem jautājumiem atrauj no drudžainās melodijas atsvaidzināšanas.
"Dzīvoju pēc moto: tu esi tik labs, cik labs ir tavs pēdējais darbs," akcentē Miltovičs. Šodien to, cik viņš ir labs, noteiks viņa uzstāšanās Latvijas un Turcijas spēlē. "Daru visu, lai ietekmētu rezultātu, bet es to nevaru izdarīt viens." Tieši Sanda un publikas saspēles laikā savulaik pilnīgi spontāni tapis tagad jau par basketbola firmaszīmi kļuvušais sauklis "Mūsu zeme – Latvija!"
"Pēdējais etaps ir pārģērbšanās un sevis mobilizēšana. Ja kļūdīsies, neviens neizglābs, jo publikas priekšā ar mikrofonu esi viens pats. Man ir bijuši gadījumi, kad bikses pārplīst vai kaut kur aizķeros. Esmu pusi pasākuma vadījis ar pārplēstu stakli."
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
