Esi strādājis ar Čehijas izlasi jau desmit gadus, šajā laikā pirmoreiz vēsturē aizvedot čehus uz Pasaules kausu un uz olimpiskajām spēlēm. Kas ir šo panākumu pamatā?

Trenēt izlasi ir citādi, nekā trenēt kluba komandu. Pirmkārt, spēlētāji nesaņem atalgojumu, bet ierodas, lai spēlētu par savu valsti. Jāgādā par to, lai viņiem izlasē būtu laba atmosfēra, lai būtu abpusēja cieņa. Izlasē nav runa par taktiku, bet par savstarpējo ķīmiju. Mums ar Čehijas izlasi to izdevies radīt labu. Klubā tas ne vienmēr izdodas. Jā, arī basketbola ziņā – zinām, kā spēlēt kopā, kā saspēlēties ar mūsu zvaigznēm [Janu] Veseliju un [Tomāšu] Satoranski, kādreiz tie bija [Jirži] Velšs un [Lubošs] Bārtons. Zinu, ka ir izlases, kurās tā ir problēma. Čehijas izlasē visiem patīk pavadīt laiku kopā. Tā arī ir atslēga.

Pret Latviju sanācis spēlēt vairākkārt. Cik stipra ir Latvija?

Paklau, ja Latvijai sastāvā ir visi labākie, tā ir velnišķīgi laba komanda. Tāda, kas var tikt Top-4, Top-5, Top-6 Eiropā. Bez šaubām. Pēdējā laikā nav izdevies redzēt Latvijas spēles, bet kaut vai uz papīra – ja sastāvā ir visi labākie, tai jābūt vienreizējai komandai.

Taču pilnā sastāvā mēs esam bijuši tik reti…