Vai Krievijas sports kādā brīdī ir bijis ārpus politikas?

90. gados daļēji bija. Tas bija sarežģīts posms visu organizāciju veidošanā, tai skaitā sporta. Manuprāt, sportam lielā mērā izdevās atrauties no valsts, bet tiem, kuriem bija nepieciešams atbalsts malas, palīdzēja lielu starptautisku organizāciju veidošanās. Tā, piemēram, bagātā Čempionu līga palīdzēja futbolam, bet spēlēšana Eiropas klubos ļāva attīstīties Valērija Karpina un Aleksandra Mostovoja paaudzes spēlētājiem. Hokejā orientieris allaž bija Nacionālā hokeja līga (NHL), un vienubrīd hokeja dzīvi Krievijā izdevās sakārtot pēc NHL principa. KHL bija otra labākā līga pasaulē, kamēr tur neparādījās "Gazprom".

Viss, kas tiek darīts tādā veidā – ar sagrābšanu, ar reiderismu, tas pilnībā iznīcina jebkuru sistēmu. Tā "Zenit" aprija Krievijas futbola čempionātu, bet SKA – KHL. Tā ir pašnāvība. Tas ir kā nozāģēt zaru, uz kura tu pats sēdi. Visās valstīs, kurās nav diktatora režīms, šādas lietas ir aizliegtas. Krievijas sporta vēsturē nav bijis nekā postošāka par šo "Gazprom" vadītāju mežonīgo, plēsonīgo, dzīvniecisko vēlmi visus apspiest un uzvarēt. Galvenais sporta problēmu vaininieks bez šaubām ir "Gazprom". Lai gan tas varēja kļūt par galveno lokomotīvi, jo sākotnējā ideja slēpās tieši tajā. Kamēr viņi nesajuka prātā, uzdevums bija ieguldīt naudu sporta veida attīstītbā, vienlaikus attīstot arī visiem zināmos brendus. Taču viss beidzās ar to, ka vienam klubam tika radīti īpaši apstākļi, tika izdomāti īpaši noteikumi, tika dota nauda, kas pārkāpa jebkuras saprāta robežas. Tas kļuva par pašiznīcinošu vulkānu.

Šis piemērs raksturo notiekošo visā valstī. Politikā esmu tikai vērotājs no malas, taču ir acīmredzams, ka Krimu ar turku būvniekiem, Ukrainas valdības iesaisti un Krievijas naftas naudu varēja uztaisīt par izcilāko kūrortu pasaulē. Tā vietā tagad tur veidojas izdedzināts tuksnesis. Lūk, tādi cilvēki tikuši pie varas valstī. Un tur viņi to arī novedīs, ieskaitot sportu. Nav jau tik būtiski, ko sauc par fašismu. Šādiem apvainojumiem var mētāties jebkurš, taču pašlaik tieši Krievija visaugstākajā mērā atgādina 20. gadsimta 30. gadu Vāciju – pēc pārvaldes veida, pēc pieņemtajiem likumiem, pēc savstarpējām attiecībām varas vertikālē. Tikai mazliet citā vidē un ar kodolieročiem... Savai valstij vienmēr vēlēšu atgriešanos pie normālas dzīves, taču šobrīd to ir okupējuši šādi briesmoņi.

Diemžēl, mums arī ir sportisti un treneri, kas izmanto situāciju un turpina spēlēt Krievijā, tā nopelnot neadekvāti lielas summas. Kā Krievijas sporta vadībā uztver tādus kalniņus un jelisejevus – tās ir mazas politiskās uzvaras? Mazais revanšs pretīgajiem Rietumiem, kad izdevies nopirkt dažas viņu dvēselītes?