"Man pat mazliet žēl tos karavīrus, kas iemesti gaļasmašīnā, pat nepabrīdinot, kurp viņus sūta. Viņi gaida sālsmaizi, bet sagaida nāvi. Bieži vien – vēl puikas. Bērni. Tas nav attaisnojums, taču nav arī attaisnojams. Un tikai apliecina, ka karavīra dzīvība Krievijā arvien nav nekā vērta – tieši tāpat, kā tas bija Otrajā pasaules karā. Lielgabalgaļa, kuru var sūtīt uz priekšu, līdz pretiniekam izbeigsies munīcija... Es tiešām ļoti ceru, ka cilvēki Krievijā ieraudzīs un sapratīs, kas notiek Ukrainā. Jā, es zinu, ka viņi ir nogriezti no civilizētās informācijas telpas, taču apmēram 15% cilvēku Krievijā ir ārzemju pase – ir joprojām tāds dokuments kā padomju laikos. Tas nozīmē, ka šie 15% ir bijuši Rietumos un zina ko vairāk, nekā tikai to, ko rāda televīzijā.

Rietumos bijuši arī sportisti, taču kaut kā nemana viņu iebildes Putina melu diktātam.

Sports – Krievijas sakarā tas ir īpašs temats... Padomju laikos – tas bija varenības apliecinājums. Tā vārdā netika žēlots nekas un sportisti tika cildināti kā tautas varoņi. Reāli tas bija vienīgais veids, kā pierādīt savu pārākumu pār pasauli, jo visā citā – nebija izredžu. Un šodien nekas nav mainījies – Krievija iet tieši tajās pašās pēdās.

Neesmu to iepriekš stāstījis, taču mūsu mājās Teikā, kur mitinājāmies, bija informators. Nekad to nebūtu uzzinājuši, taču mūsu kaimiņiene, ebreju sieviete, mūža norietā paaicināja pie sevis manu mammu, – kas nenotika bieži –, un pati atzinās.