Neilgi pēc atgriešanās no Turcijas uz LBS prezidenta Ojāra Kehra galda nogūla valstsvienības spēlētāju vēstule. Lai gan 15 gadu laikā neviena cita sporta spēļu komanda nebija spējusi iegūt tik augstu vietu, kādu brīdi par sasniegto papriecājušās, meitenes ķērās pie pildspalvas un papīra lapas. Vēstules pamatdoma – būtu mums cits treneris, mēs izcīnītu vismaz trešo vietu. Vēstule trāpīja desmitniekā un Treneru komisija galvenā trenera amatam izvirzīja Ainaru Zvirgzdiņu, taču viņš bija spiests atteikt, jo darbs izlasē nebija savienojams ar Kārļa Muižnieka asistenta darbu Latvijas čempionvienībā "Ventspils". Tādējādi 2006. gada aprīlī par galveno treneri tika iecelts Ainārs Čukste, kurš pirms gada bija aizvedis U20 izlasi līdz bronzas medaļām Eiropas čempionātā.

Kvalifikācijas turnīrs tika iesākts ar zaudējumu Slovākijā (72:73), kam sekoja divas smagas uzvaras mājās pār Beļģiju (71:67) un Slovākiju (71:63), bet pēdējā mačā beļģietes tika pieveiktas arī viesos (70:63). Ceļazīme uz finālturnīru bija kabatā, tomēr 2007. gada aprīlī kļuva zināms, ka Čukste Latvijas izlasi uz Itāliju nevedīs. Pēc pāris dienām tika paziņots, ka valstsvienības galvenais treneris būs Zvirgzdiņš, kurš pēc vairākiem gadiem Ventspilī bija pārcēlies uz Krieviju un vadīja Maskavas "Dinamo" sieviešu komandu.

Dāmu basketbola izlases meitenes tika celtas debesīs un arvien skaļāk runāja par 2008. gada Pekinas olimpiskajām spēlēm. Taču, pārņēmis valstsvienības grožus, Zvirgzdiņš saprata, ka komanda patiesībā sastāv no gana stipra kodola, kam apkārt nebūt nav tik meistarīgas spēlētājas. Arī eksperti norādīja, ka ir ļoti svarīgi, lai līderes būtu pie labas veselības – tādā gadījumā dāmu izlasei ir lielāks potenciāls nekā vīriešu valstsvienībai. Līderes ir aizvadījušas veiksmīgas sezonas klubos un pašlaik ir īstajā vecumā, kad jārāda labākais sniegums. Bažas galvenokārt raisīja saspēles vadītājas pozīcija, taču arī šeit bija pamats optimismam, jo Zane Eglīte bija kļuvusi pieredzējušāka, bet ierindā bija atgriezusies Ose-Hlebovicka.