1990. gada jūlijā pēc ziņām, ka viņa tēvs bija nacists, kinozvaigzne vērsās pie saviem draugiem Simona Vīzentāla centrā un lūdza viņiem atrast patiesību. "Nezinu neko daudz par sava tēva pagātni," Švarcenegera teikto atcerējās Vīzentāla centra dibinātājs Rabīns Mārvins Hīrs. "Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet es vēlētos, lai jūs to noskaidrotu." Lūgt Vīzentāla centram veikt izmeklēšanu bija loģiska izvēle, jo slavenā nacistu mednieka vārdā nosauktajam centram bija resursi, lai veiktu šādu uzdevumu. Turklāt tā bija iestāde, kuru Švarcenegers gadu gaitā bija finansiāli atbalstījis.

Pēc divus mēnešus ilgas izmeklēšanas, kurā bija iesaistīts arī pats Vīzentāls, spriedums bija šāds: Gustavs Švarcenegers patiešām bijis nacistu partijas biedrs; 1938. gadā viņš brīvprātīgi pieteicies dalībai partijā. Taču nekas neliecināja, ka viņš būtu kara noziedznieks. Tāpat Vīzentāla centrs nebija atradis nekādus pierādījumus, ka viņš būtu piederējis kādai no bēdīgi slavenajām Vācijas paramilitārajām vienībām, piemēram, Sturmabteilungen (SA) vai Schutzstaffel (SS), kurās darbojās daži no Ādolfa Hitlera dedzīgākajiem atbalstītājiem.

Taču dokumenti Austrijas Valsts arhīvā Vīnē, ar kuriem 2003. gadā iepazinās "Los Angeles Times" žurnālisti, liecināja, ka Gustavs Švarcenegers bijis dziļāk iesaistīts Hitlera režīmā, nekā to iepriekš bija atklājis Vīzentāla centrs...