Esiet pazīstami – Mārvs Marinovičs un viņa dēls Tods. Dēvēts par pašu toksiskāko vecāku un bērnu attiecību modeli profesionālajā sportā. Kāpēc? Mārvs savu dēlu izmantoja eksperimentiem, kuru mērķis bija viens – izveidot ideālu atlētu...

Mārvs bija diezgan parasts amerikāņu čalis ar savu pilnīgi loģisku un galīgi ne unikālu amerikāņu sapni – spēlēt profesionālo futbolu. Viņam tas arī izdevās. Gandrīz. Pēc studiju gadiem, kuros viņš ne tikai pārstāvēja prestižo USC "Trojans", bet arī bija 1962. gada Nacionālo čempionu komandas kapteinis, viņu draftēja Oklendas "Raiders", un 1965. gadā Marinovičs, spēlējot bumbai abās pusēs – gan aizsardzības, gan uzbrukuma līnijās –, tika līdz "Raiders" sastāvam.

Profesionālajā futbolā viņam diezko labi neklājās, jo prioritātes dzīvē bija mainījušās. Futbols, protams, bija labi, taču viņš diezgan labi jutās vingrošanas zālē, un tas noveda pie pārslodzes, kuras dēļ Mārva panākumi treniņos un spēlēs bija stipri limitēti. Vēlāk tie pārtrūka vispār, un pēc trim sezonām karjera bija beigusies. Caurkritušais futbolists gan nebēdāja, jo tobrīd viņam bija gana labs CV un arī zināšanas, lai sāktu fiziskās sagatavotības trenera karjeru – kā viens no pirmajiem šāda veida speciālistiem visā NFL.

1969. gadā piedzima Tods. Lepnais tēvs, protams, nevarēja palaist garām šādu iespēju – visas savas zināšanas ieguldīt (pārbaudīt...) savā dēlā. Treniņi sākās teju uzreiz pēc dzimšanas – kad Todam bija... viens mēnesis.