Sadarbībā ar Latvijas vides aizsardzības fondu
Bērni un klimats. Ko atstāsim mantojumā bērniem?
Raksts: Kitija Balcare
Foto: Privātais arhīvs
Nereti mūsu spilgtākās bērnības atmiņas saistās ar piedzīvojumiem dabā. Cik bieži aizdomājamies par to, kādu pasauli atstāsim mantojumā saviem bērniem? Tas atkarīgs gan no mūsu ikdienas ieradumiem, gan no politiskās gribas un rīcības pasaulē. Dzīvojam laikmetā, kad jau protam nolaisties uz Marsa, bet vēl aizvien nevēlamies šķirot atkritumus, nemaz nerunājot par to samazināšanu. Šis ir laiks, kad klimata protestu pirmajās rindās ir tā sabiedrības daļa, kurai vēl pat nav balsstiesību. Bērni un jaunieši.

Mazās balsis bez balsstiesībām

Pērn Lielbritānijā veiktā 2000 bērnu aptauja vecuma grupā no astoņiem līdz 16 gadiem atklāja, ka katrs piektais aptaujātais cieš no naktī piedzīvotiem murgiem, kas saistīti ar klimata pārmaiņu izpausmēm un bailēm, ko tās izraisa. Turklāt vairāk nekā 40% aptaujāto bērnu atzina, ka neuzticas pieaugušajiem klimata krīzes pārvarēšanā. Pediatri kā nelabvēlīgus bērnības notikumus uzlūko arī dabas izraisītas katastrofas, ko bērns piedzīvo. Šādi notikumi ilgstoša stresa dēļ var nopietni kaitēt veselībai, tostarp pat izraisīt agrāku nāvi, palielināt saslimstības ar vēzi risku un veicināt pārgalvīgāku dzīvesveidu.

Kā liecina 2019. gada decembrī publicētais Apvienoto Nāciju Starptautiskā Bērnu fonda jeb UNICEF ziņojums "Vai klimata politika ir bērniem draudzīga?", tikai 20% no analizētajiem 160 valstu dokumentiem, kuros noteikti nacionāli mērķi klimata pasākumiem pēc 2020. gada, pieminēti bērni, taču nevis kā mērķa grupa, bet gan kopā ar sievietēm – kā viena no klimata pārmaiņu vairāk skartajām sabiedrības grupām. Un tikai trīs valstis no 160 skatītajām savos plānos ir pieminējušas jēdzienu "bērnu tiesības". Citējot jauno klimata aktīvisti zviedrieti Grētu Tūnbergu, vairums ielās esošo klimata aktīvistu ir tie, kuriem pašreiz vēl nav ļautas balsstiesības. Respektīvi, tie ir bērni. UNICEF ziņojumā uzsvērts, ka neviena politika nevar būt bērniem neitrāla, jo jebkura no tām, vienalga, pozitīvi vai negatīvi, var ietekmēt arī bērnu dzīvi.

Klimata pārmaiņas un vides degradācija ir tiešs drauds bērna spējai izdzīvot, augt un attīstīties, norāda UNICEF. Bērni ir vismazāk atbildīgi par klimata pārmaiņām, bet tajā pašā laikā tieši bērni visvairāk izjutīs to ietekmi, tostarp kā draudus veselībai, ko izraisa, piemēram, gaisa piesārņojums, vai izglītības nepieejamību nabadzīgos pasaules reģionos, pastiprinot nevienlīdzību sabiedrībā un padarot šo plaisu aizvien izteiktāku paaudžu gaitā. Piemēram, Indijā, Deli, jau ir gadījumi, kad skola uz dažām dienām tiek slēgta, jo galvaspilsētā ir pārāk augsts, līdz ar to veselībai īpaši kaitīgs gaisa piesārņojums. "Klimata pārmaiņu novēršana un to ietekmes mazināšana ir obligāta, lai aizsargātu pasaules bērnus un pilnībā ievērotu viņu tiesības," uzsver UNICEF pārstāvji, mudinot tieši bērnus kļūt par pārmaiņu vēstnešiem vietējās kopienās, iedvesmojot rīcībai arī pārējos sabiedrības locekļus.

Vienlaikus bērni ne tikai protestē pret politiskajiem lēmumiem, bet arī paši rada inovācijas. Piemēram, ikgadējās Klimata balvas bērniem saņēmēju vidū ir 17 gadus vecā Adija Joši no Indijas, kas izveidojusi datubāzi, kurā apkopojusi 15 000 augu un kukaiņu barošanās attiecības un kas ir praktisks rīks dārzniecībā un mežsaimniecībā bioloģiskās daudzveidības veicināšanai. Turpretī trīspadsmitgadīgais Hosē Adolfo no Peru īstenoja ideju par ekobanku bērniem, kas ļāva sašķirotos atkritumus pārvērst valūtā, ko tālāk var izmantot maziem ikdienas pirkumiem.

Dabā visam ir nozīme

Katra mūsu rīcība veido tādu pasauli, kādu to mantos mūsu bērni. Runājot ar bērniem par vides problēmām, svarīgi ir būt pašam ne vien zinošam, bet arī praktiski darošam, jo bērns vislabāk mācās, kad vēro darbībā pieaugušos. Par to ir pārliecināta Jelgavas pilsētas pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādes (PII) "Lācītis" vadītājas vietniece izglītības jomā Santa Zgrunda, kas šogad kļuvusi par Pasaules Dabas fonda klimata vēstnieci: "Svarīgi ir vērtībās balstīti ieradumi un to nostiprināšana ikdienā. Kā taupīt papīru? Varam zīmēt arī uz otras puses, izmantot pāri palikušas tapetes, arī reiz jau izmantots plakāts var noderēt kolāžu veidošanai. Kā neizšķērdēt pārtiku? Ik dienu mācāmies ielikt tik, cik varam apēst, padomāt, vai apēdīšu veselu, vai varbūt paņemt pusi. Kā mīlēt dabu? Ejot dabā, vērojot, pētot, iepazīstot, palīdzot gliemezītim nokļūt drošā vietā, palīdzot izaugt stādiņam... Sniegt izpratni, ka dabā ikviens ir vērtība, ikvienam ir sava vieta un nozīme un dabā nav vietas cilvēku atstātiem atkritumiem."

Santas izglītības iestāde darbojas arī Ekoskolu programmā, tādējādi vides jautājumi kļuvuši par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu, lai bērni izprastu jau no mazotnes savu ikdienas paradumu ietekmi gan uz vidi, gan uz savu veselību. Ekoskolu programmas dalībnieki piedalās arī rīcības dienās. Piemēram, Talsu PII "Pīlādzītis", piedaloties ekoskolu rīcības dienās "Labie darbi planētai", mudināja vecākus pakaļ bērniem ierasties, ejot kājām, nevis ar auto, turklāt paši izgatavoja arī atstarotājus rūpēs par drošību. Savukārt Ropažu novada PII "Annele" pētīja palmu eļļas ražošanas ietekmi uz vidi, apkopojot ģimenēs lietoto produktu klāstu un skatoties, vai to ražošanā izmantota palmu eļļa, daļai bērnu kļūstot par padomdevējiem vecākiem iepērkoties. Turpretī Vecumnieku vidusskola mērīja dižkokus un veidoja velomaršrutu, sadarbojoties ar vietējo tūrisma informācijas centru, bet Babītes vidusskolas jaunieši īstenoja videoideju "Pudeļdeja", atraktīvā veidā aicinot atteikties no vienreizlietojamo pudeļu izmantošanas.

Kurā brīdī bērns, kurš var pusstundu vērot gliemezi vai brīnīties par kastani kažociņā, zaudē interesi par dabu? Pētnieki norāda, ka šī plaisa nereti rodas pēc sākumskolas laika, jo tad aizvien vairāk laika bērns pavada telpās, klasēs, pulciņos, transportā, ar viedierīcēm. Pat tad, ja pirmajā mirklī šķiet, ka atrast laiku atrasties ārpus telpām ikdienas pienākumu dēļ nav iespējams, praktisko padomu grāmatas "15 minūtes ārā" autore Rebeka P. Koena mudina pajautāt sev: vai to, ko es un mani bērni grasāmies pašreiz darīt, piemēram, ēst, pildīt mājasdarbus vai zīmēt, nevar darīt ārpus telpām? Koena uzsver, ka mācīšanās par dabu ir mūžilga. Tas ir nepārtraukts process. Turklāt būšana dabā ietver maģisko formulu, kurā apvienota izziņas pieredze, fiziskās kustības un svaigs gaiss, iedarbojoties labvēlīgi uz cilvēka veselību ilgtermiņā.

Paaudze ar dabas deficīta sindromu

Bērnu ergoterapeite Angela Hanskoma, kura specializējas kustību izpētē, aktīvi pētījusi kustību ierobežojuma un brīvā dabā pavadītā laika trūkuma ietekmi uz bērnu vispārējo maņu un kustību attīstību. Savā grāmatā "Līdzsvarā un basām kājām" Hanskoma norāda, ka dabā cilvēkam darbojas visas maņas un ka atrašanās brīvā dabā ar pašu bērnu izvēlētām nodarbēm kustībā jeb neierobežotām rotaļām paaugstina fizisko izturību un spēku, iemāca izvērtēt riskus un rast risinājumus nestandarta situācijās, samazina agresivitāti, palielina spēju koncentrēties, kā arī uzlabo imunitāti. Viena no pazīmēm, kas liecina, ka bērnam kopš bērnības ir bijis par maz kustību, ir biežie bērnu kritieni, klupieni, turklāt tādi, kas nereti beidzas ar lūzumiem.

Dabas deficīta sindroms, kas liek augt bērnu liekajam svaram, rada uzmanības traucējumus un pat var veicināt cilvēka noslieci uz depresiju tālākajā dzīvē. To divtūkstošo gadu sākumā pirmo reizi savā darbā "Pēdējais bērns mežā" pieminēja amerikānis Ričards Luvs saistībā ar mūsdienu tehnoloģijās iegrimušajiem jauniešiem. Eksperts norāda, ka pēc būšanas dabā (pat ja tas ir piemājas parks vai pagalms ar vienu koku) samazinās stress un pašsajūta uzlabojas gan bērnam, gan arī vecākiem, it īpaši, ja tas ir kopā pavadītais laiks dabā. Kopīgam piedzīvojumam un būšanai ārpus mūriem ne vienmēr jādodas tālā pārgājienā, varbūt tā ir nakšņošana teltī pašu pagalmā.

"Darīt kopā" ir atslēgas vārds tam, kā runāt ar bērniem par klimata pārmaiņām un par pielāgošanos tām. Turklāt psihologi uzsver, ka nav vērts vecākiem censties saudzēt bērnu no realitātes, noklusējot klimata problēmas, baidoties raisīt bērnā satraukumu. Daudz jēgpilnāk ir kopīgi pārrunāt notiekošo pasaulē, apzināties izaicinājumus un meklēt veidus, kā katrs pats var uzlabot situāciju.

Rūp tas, ko pazīstu

Psiholoģe un klimata aktīviste Līze van Susterena gadījumos, kad bērns jautā par klimata problēmām, aicina būt iespējami godīgiem un atzīt, ka, jā, arī vecāki ir dzirdējuši par konkrēto problēmu un ka daudzi cilvēki pasaulē par to satraucas, mazinot bērna sajūtu, ka viņš ir viens pats ar šīm raizēm. Čikāgas Zinātņu akadēmijas pētnieki vecumposmā no 2 līdz 5 gadiem mudina bērnus apzināties, ka cilvēks un daba dzīvo vienuviet. Piemēram, iepazīt augus un dzīvniekus, kas ir mājās, pagalmā, tuvējā parkā, skaidrojot, ka cilvēks un tie pastāv līdzās. Šajā vecumā var pētīt, kādas ir putnu un dzīvnieku mājas, kādos nosacījumos augi un dzīvnieki jūtas labi un tamlīdzīgi.

Savukārt vecumposmā no 6 līdz 9 gadiem eksperti aicina bērnus mudināt apzināties, ka tas, kā rīkojamies mājās, ietekmē dabu, bet norises dabā ietekmē mūsu mājas un to apkaimi. Šajā vecumā ieteicams runāt par konkrētām dabas parādībām un procesiem, piemēram, par laikapstākļiem, to ietekmi pašu ikdienā un arī plašāk. Papildus sarunai, piemēram, par nokrišņu daudzumu, bērns var ieviest īpašu lietus novērojumu dienasgrāmatu vai mērīt nokrišņu daudzumu īpaši izliktā traukā pagalmā, lai kopīgi to pārrunātu un secinātu, kā tie ietekmē citas lietas.

Pārsniedzot desmit gadu vecumu, bērns jāmudina apzināties, ka klimats mainās, līdz ar to arī cilvēks to spēj. Šis ir vecums, kad pārmaiņas pasaulē var skaidrot ar cēloņsakarībām, ar paradumiem un to sekām, ar praktiskiem piemēriem, kā cilvēka darbība ietekmē vidi. Turklāt svarīgi runāt ne tikai par negatīvo, bet arī par pozitīvo ietekmi, ko var atstāt arī katrs no mums.

Par dabas pētnieka raksturīgāko iezīmi dabas entuziaste un grāmatu autore Rebeka Koena sauc prasmi ieraudzīt brīnumu ikdienišķajā. Viegli pamanīt, ka, bērnam esot ārpus telpām, ir daudz vairāk jautājumu, nekā atrodoties iekštelpās. Lai arī dabu, pateicoties mūsdienīgām tehnoloģijām, iespējams vērot vēl nebijušā tuvplānā arī mājās, piemēram, tiešraidēs no putnu – ērgļa, vistu vanaga, melnā stārķa, baltā stārķa, lielās gauras – ligzdām vai no Līgatnes upes dzīlēm lašveidīgo zivju ceļos, tomēr mācīties dabu vislabāk ir dabā. Ieteicams ņemt talkā dažādus brīvpieejā esošus sugu noteicējus. Piemēram, Dabas aizsardzības pārvaldes sagatavotais Dzīvnieku pēdu noteicējs padarīs dzīvnieku izziņu par detektīva cienīgu darbu un ļaus piemērīt savu pēdu lāča ķetnas nospiedumā, bet Latvijas Dabas fonda sagatavotais Rāpuļu noteicējs ļaus tuvplānā ieraudzīt ne vien ķirzakas, bet pat tepat Latvijā dzīvojošo retumu – purva bruņurupuci. Latvijas Ornitoloģijas biedrības sagatavotais "Mans pirmais putnu noteicējs" ļaus iepazīt pirmās putnu sugas un uzzināt mazāk zināmus faktus par tām, kaut vai to, ka bezdelīga savus mazuļus baro lidojumā. Laikā, kad kokiem lapas ir vien pie saknēm, noderīgs būs Rīgas Jauno tehniķu centra botānikas skolotājas Lilitas Svirževskas sagatavotais Koku un krūmu noteicējs, ļaujot trenēt acīgumu un nodrošinot uzdevumu svaigā gaisā. Dabā atpazītās augu un dzīvnieku sugas ikviens var reģistrēt dabas novērojumu portālā vai mobilajā lietotnē "Dabasdati.lv". Turklāt, ja ir foto, var reģistrēt arī paša neatpazītas sugas, kuras palīdzēs noteikt pieredzējuši eksperti.

Bērnus rīcībai iedvesmo ne tikai pieaugušie, bet arī vienaudži, turklāt ne tikai Grēta Tūnberga, bet arī varoņi grāmatu vākos. Piemēram, lai izzinātu plastmasas maisiņa sūro likteni, labi noder grāmata "Plastmasas huligāni", kas pārtapusi arī bērniem iecienītā teātra izrādē. Izklaidējoši izglītojošā veidā lielos klimata jautājumus var izzināt arī interaktīvā NASA izstrādātā vietnē bērniem "Climate Kids". Mākoņu veidus var izzināt pat dzejas grāmatā "Mākoņu grāmata", kokus un to lapas un augļus izpētīt pašmāju koku atpazīšanas spēlē "Kokotājs", bet putnus un to mazuļus un ligzdas – spēlē "Putnotājs". Lai iešana dabā kļūtu par piedzīvojumu, ir vērts sagatavoties jau mājās, ne tikai piemeklējot piemērotus apavus, bet arī iepazīstot dabu. Jo vairāk zinām, jo aizraujošāka kļūs došanās dabā. Un tālāk jau likumsakarīgi dabiska būs arī vēlme par to rūpēties.

Bērni un klimata pārmaiņas. Ko darīt vecākiem?

  1. Neizliecieties, ka klimata pārmaiņu nav. Agri vai vēlu bērns to uzzinās un sapratīs. Runājiet ar bērniem par vides jautājumiem atbilstoši to vecumam. Godīgi, iejūtīgi un ar priekšlikumiem rīcībai.
  2. Meklējiet piemērus un meklējiet cēloņus. Lasiet, skatieties dokumentālās filmas, meklējiet atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem kopā, dalieties jaunās idejās, kā šo situāciju varam uzlabot.
  3. Sagatavojiet kopīgu ģimenes rīcības plānu. Vienojieties, kurus no ikdienas paradumiem katrs varat mainīt, un ievērojiet tos.
  4. Dariet. Kopā ģimenē. Ieviesiet savus paradumus, piemēram, dodoties pārgājienā, ņemiet līdzi arī tukšu atkritumu maisiņu, kur savākt pa ceļam pamanītos atkritumus.
  5. Meklējiet domubiedrus. Atkarībā no bērna vecuma kopīgi atrodiet vietu, kur bērns var tikties ar domubiedriem, kuriem arī rūp vides jautājumi. Varbūt tas ir jauno dabaspētnieku pulciņš? Varbūt tā jau ir nevalstiskā vides organizācija? Varbūt starptautiskā jauniešu kustība, kas pieprasa klimata rīcību, "Fridays For Future Latvia"?
  6. Dalieties labajā praksē ar citām ģimenēm. Mudiniet arī citus izmēģināt iedvesmojošos ikdienas paradumus. Kaut vai ar sociālo tīklu ierakstu, izaicinot kādu iesaistīties.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.