Jevgēņijs Gombergs: Kāpēc likums 'Par VDK maisiem' pārkāpj Satversmi?  (66)

1994. gada 2. jūnija likuma "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" mērķis ir turpināt Latvijas kā demokrātiskas valsts attīstīšanu. Bet īstai demokrātiskai valstij būtu jāierosina tiesā apsūdzība pret katru no "maisu" locekļiem, un tad tie, kas vēlas, varētu aizstāvēt savu godavārdu vai atzīt savu vainu. Piemēram, Amerikā policists uz ceļa izraksta nevis soda kvīti, bet tiesas pavēsti ar apsūdzību pārkāpumā. Aizstāvies vai vienkārši apmaksā. Tas nebūtu sarežģīti – 309 tiesas procesos par aģentiem tika atzīti tikai 11 (arī apsūdzētie).

No likuma izriet, ka jebkurš, kas neizgāja tiesas "šķīstītavu", ir potenciālais VDK aģents, un to tur aizdomās, pat ja viņa kartītes "maisos" nav, jo reālo aģentu bija daudz vairāk nekā kartīšu. Citiem vārdiem sakot, Latvijā ir kopumā 298 subjekti, kuriem noteikti "ir izziņa" par to, ka viņi nav VDK aģenti, un es esmu viens no tiem. Visus pārējos, kas piedzima pēc kāda 1970. gada, tur aizdomās. Es pat domāju, ja man atteiktu piešķirt pilsonību, pamatojot to ar "kartītes" esību, būtu loģiski "aģentiem" un aizdomās turētajiem atņemt pilsonību, un lai saskaņā ar likumu cīnās tiesā.

Pārkāpjot Satversmi pirms 25 gadiem, mūsu likumdevēji turpina to pārkāpt arī tagad. 2018. gada oktobrī likumā veikti grozījumi par VDK materiālu publicēšanu, t.s. VDK "maisu" kartīšu – visu, bez izņēmumiem, ieskaitot arī tos, kuru mazvērtīgums tika pierādīts tiesas ceļā. Nav attiecīgas piezīmes, nav paredzēts publiskot "nevainīgo" sarakstu. Cilvēku atkārtoti apsūdz pārkāpumā, kuru viņš, kā pierādīja tiesa, nav izdarījis. Pat attiecībā uz noziedzniekiem likums aizliedz pieminēt atcelto iepriekšējo sodu. Bet šeit izdedzina liliju uz pleca – un nav, kur sūdzēties. It kā iespējams vērsties Satversmes tiesā, ja kādam nav slinkums.

Un tā nav nejauša kļūda. Apspriešanas laikā Saeimas deputāti piedāvāja izslēgt no sarakstiem tos, kuri savu nevainīgumu aizstāvēja tiesā. Bet deputāts Kiršteins Cilvēktiesību komisijas sēdes laikā paskaidroja, ka tiesu lēmumi ir vien nieka papīrs un nospļauties mums uz to likumu par "maisiem" un uz likumiem vispār. Mēs taču esam likumdevēji. Aģents ir aģents, un nav ko te grozīt. Deputāti piekrita.

Lai apstiprinātu teikto, Kiršteins atsaucās uz LR Tieslietu ministrijas viedokli: "LR Tieslietu ministrija ir iepazinusies ar tiesas lietām, kurās sadarbības fakts ar VDK nav konstatēts, un atzinusi tiesas spriedumus par vērā neņemamiem un nepilnīgiem." Lūk tā. Arī LR Tieslietu ministrija savu tiesnešu spēkā esošos lēmumus uzskata par muļķībām. Brīnumu lietas notiek pasaulē.

Likumā par "maisiem" ir iespēja "tikt vaļā" no kartītes, bet no publicēšanas tas nepasargās. Tiesas lēmumi faktiski tika atzīti par neeksistējušiem, tādējādi mūsu "likumdevēju" rīcībā var saskatīt kaitniecības pazīmes. Viņi gribētu, lai tie, kurus attaisnoja tiesa, taisnojas vēlreiz, bet, lai tas notiktu ar skandālu, tīši atņēma mehānismus. Tagad žurnālisti rok pa gabaliem.

Dokumenti, kurus "Delfi" sauc par "ziņojumiem", patiesībā bija atskaites uz divām trim lapaspusēm par darbu ar grupu, ko "Sputņika" gidi saskaņā ar noteikumiem nodeva atbildīgajam grupas referentam, bet nebūt ne VDK. Dīvaini, ka atskaites ir tikai trīs, jo sava darba laikā es uzrakstīju dažus desmitus. Var iedomāties, kā "komitejas darbinieki" pētīja šīs atskaites un, kā noskaidrojās, pat ievadīja datorizētajā datubāzē. Spriežot pēc "ziņojumu" veida, tas ir īss atskaišu referāts, kas noformēts pēc datubāzes noteikumiem – pievienojot atslēgvārdus un klasifikatorus. Saturs arī ir banāls: tūristi izjautā datoru speciālistu par PSRS skaitļošanas tehniku.

Segvārdu "Judžins" persona, kura aizpildīja kartīti, sakompilēja no vārda manā parakstā, ar ko parakstos pēdējo četrdesmit gadu laikā, – Eugene J. Gomberg. Gan "kartīte", gan "ziņojumi" attiecās uz VDK 2. nodaļu, t.i., uz pretizlūkošanas dienestu, kaut kur tuvu Štirlicam vai dakterim Zorgem, ar ko var lepoties.

Vienā no "ziņojumiem" tiek minēts Pensilvānijas štata Gannon universitātes studentu grupas vadītājs, universitātes pasniedzējs, doktors Robert Allshouse. Doktors Allshouse ir zinātnieks, Krievijas vēstures speciālists – atklāja publikai Krievijas fotogrāfu Sergeju Prokudinu-Gorski, kurš XX gadsimta sākumā fotografēja krāsās Krievijā. Viņš izgudroja fotogrāfiju trijos krāsu filtros – principu, kuru tagad izmanto katrā televizora pikselī. Prokudins-Gorskis emigrēja no Krievijas, līdzi paņemot visus stiklus, ko doktors Allshouse atrada ASV Kongresa bibliotēkā.

Doktors Allshouse veda savu studentu grupas no ASV vairākus gadus pēc kārtas, un esmu pavadījis viņu braucienos uz Maskavu, Ļeņingradu, Erevānu, Odesu. Esam daudz ar viņu sarunājušies, tas notika tā saucamās "perestroikas" jeb pārbūves laikā, un viņu interesēja mans viedoklis par notiekošo. PSRS tajā laikā bija modē, un viņš piedāvāja man kā notikumu aculieciniekam izstāstīt par to universitātes studentiem. Universitāte apmaksāja braucienu un lekcijas, un ar to pietika, lai kopā ar Robertu divu mēnešu laikā apbraukātu Amerikas rietumus – no Niagāras līdz Floridai.

Ar doktoru Allshouse mēs draudzējamies līdz šai dienai, viņš kļuva par manu biznesa partneri. Tas fakts, ka viņa vārds ir atrodams VDK arhīvos, viņu uzjautrināja, un viņš no savas puses piedāvāja iedot žurnālistam savu telefona numuru. Kā arī palūdza atsūtīt "ziņojumu", lai palielītos draugu priekšā, kuri smējās par viņu kā par "VDK aģentu", par viņa interesi par PSRS un Krieviju. Intervija ar Robertu, es ceru, tiks publicēta nākamajā reizē.

Vēl citā "ziņojumā" ir pieminēta meitene A. Ļoti labi viņu atceros – Aileen no La Jolla, Kalifornija. Mēs vairākus gadus sarakstījāmies, un tas pat bija nedaudz romantiski.

Es ar prieku atceros savu darbu "Sputņikā", jo tas bija manas jaunības un pat visas dzīves lielākā daļa. Esmu apbraukājis puspasauli un par to esmu pateicīgs "Sputņikam". Par retu iespēju sarunāties ar cilvēkiem aiz "dzelzs aizkariem", par angļu valodas praksi, par ceļojumiem. Tas viss ļoti noderēja vēlāk, kad iegājām biznesā. Bet tās atskaites – nu nebijām mēs tik naivi un sapratām, kas nodarbosies ar tām, nu un kas? Tā bija tās dzīves daļa.

Čekisti bija it visur, bez viņiem nekas nenotika, un būtu liekulība teikt, ka kādu tas neskāra. Visi spēlēja kopīgu spēli. Visi tēloja lojalitāti, čekisti tēloja modrumu.

Likumā par "maisiem" nav ne vārda par pirmajām nodaļām, bet būtībā tās bija VDK nodaļas gandrīz katrā no padomju iestādēm. Esmu pārliecināts, ka arī tā nav nejaušība. Lai Kiršteina kungs un viņa frakcijas kaimiņi zvēr pie Satversmes, ka nekad nerakstīja atskaites pirmajai nodaļai par komandējumiem, nebalsoja sapulcēs, atbalstot partijas politiku un padomju valdību kopā ar visiem VDK, CK, Iekšlietu Tautas komisariāta un pārējiem partijas birojiem.

Un pat neceriet, kungi politiķi, man nav ko taisnoties. Jūsu neizprotamās spēles ap "maisiem" jau maz kuru interesē. Jums nav pa spēkam atņemt mūsu jaunību, lai kā jūs dejotu uz sen jau aukstām oglēm.

Es visu to nerakstītu, bet "Delfu" žurnālists lūdza komentēt "ziņojumus". Piekritu ar nosacījumu, ka akceptēšu tekstu pirms publicēšanas. Pretēji tam redakcija, maisu ažiotāžai pakļauta, tekstu publicēja bez akcepta. Tāpēc par "Delfu" publikāciju un kļūdām es atbildību neuzņemos.

Savas dzīves laikā esmu vinnējis deviņus vai desmit tiesas strīdus ar valsti, tās akciju sabiedrībām un pašvaldībām, t.sk. divas – Satversmes tiesā. Diemžēl no tā valsts nav kļuvusi labāka, un man apnika ar to karot. Lai dabūtu kaut kādu labumu no šā vingrinājuma, piedāvāju uzskatīt šo tekstu par atklāto vēstuli Satversmes tiesai. Varbūt sāks domāt.

Bet diez vai.