Idejas autori norāda, ka šķūnis kā tēls ir raksturīgs Ķīpsalai – zvejnieku un jūrnieku darvots šķūnis, kas celts no strūgu kokiem, ar tam raksturīgu krāsu un smaržu. Memoriāla izstrādātāji uzskata, ka šāds veidols idejiski un vizuāli sasauksies ar Noasa šķirstu kā dzīvības patvērumu.
Biedrības "Žaņa Lipkes memoriāls" dibinātājiem – uzņēmējam Mārim Gailim, Starptautiskā kino foruma "Arsenāls" goda direktoram Augustam Sukutam un Žaņa Lipkes vedeklai Ārijai Lipkei – iecere izveidot memoriālu radās 2000.gadā, pēc piemiņas plāksnes atklāšanas pie Žaņa Lipkes mājas Ķīpsalā.
Arhitekte Zaiga Gaile iecerējusi šķūņa iekšpusi veidot kā ceļu pa labirintu un apslēptās bedres meklēšanu. Memoriāla apmeklētājs tiks emocionāli virzīts pa šķūņa perimetra ejām, tad kāps bēniņos un nonāk pie lūkas ar paceltu vāku, kur var ieskatīties pagraba dziļumā – oriģinālajā bunkurā. Bēniņu telpa būs muzeja galvenā ekspozīciju zāle ar "cauru" jumtu, pa kuru puskrēslā iespīdēs saules stari no ilgotās un kārotās ārpasaules – brīvības. Tieši virs bedres jumtā ir paredzēts ierīkot logu – "Dieva aci"- kam ir simboliska nozīme; tā ir saistīta ar tiekšanos uz āru, ar cerību un ticību tikt izglābtiem.
Valsts prezidents paudis atbalstu iecerei uz Žaņa Lipkes pēcteču zemes, kur Otrā pasaules kara laikā Žanis un Johanna Lipkes slēpa un paglāba no drošas nāves daudzus ebrejus, vietā uzbūvēt memoriālu. Prezidents solījis arī savu piedalīšanos memoriāla atklāšanā, kas plānota šī gada otrajā pusgadā. "Ar memoriālu ir vēlme atklāt sabiedrībai cilvēka personību, kas ir īpaši nozīmīga Latvijai kā mūsu garīguma un pašapziņas paudējs. Četru gadu garumā Lipke izglāba vairāk kā piecdesmit ebreju. Ar šādiem cilvēkiem mums jālepojas un par viņiem jāstāsta pasaulei," uzsvēra uzņēmējs Gailis.
Žanis Lipke Otrā pasaules kara laikā organizēja ebreju glābšanu no "Kaizerwald", Ganību dambja un Ķīpsalas koncentrācijas nometnēm, kā arī fabrikas "Lenta". Sākumā Lipke izvietoja izglābtos dažādās vietās Rīgā. Kad situācija kļuva pārāk bīstama, Lipke nolēma pārvest bēgļus pāri Daugavai uz savu māju Ķīpsalā un noslēpt viņus zem malkas šķūņa izraktajā bunkurā. Laika periodā no 1942. līdz 1944. gadam tur pastāvīgi uzturējās 8 – 12 cilvēki. Viņi tika apgādāti ar pārtiku, apģērbu, siltumu, gaismu, pat radioaparātu un ieročiem. Kad izglābto skaits palielinājās un bunkurā vairs nebija vietas, Lipke organizēja izglābto pārvešanu uz 80 kilometrus attālo Dobeles pagastu.
