Īpatnējā Ziemassvētku izdarība – bluķa vilkšana
Foto: Shutterstock

Latviešu gadskārtā Ziemassvētki ieņem ievērojamu vietu, svinības ilgst četras dienas. Ziemassvētku vakarā ievads svētku norisēm ir bluķa vilkšana. Tā ir viena no īpatnējām Ziemassvētku izdarībām, kam ir sena rituāla nozīme. Ne velti Bluķa vakarus dažos novados sāka svinēt jau no Mārtiņiem, kulmināciju sasniedzot saulgriežu naktī. Svētkus, kurus latvieši sauc par Bluķa vakaru, atzīmējušas un svētījušas arī citas tautas Eiropā.

Bluķa vilkšana, šķiet, ir pati skaistākā un varbūt arī viena no senākajām Ziemassvētku rituālajām norisēm. Tās senākā nozīme bija piedalīšanās kosmiskajā Saules atgriešanās mistērijā, kad tā, nolaidusies Debesu kalna zemākajā ielejā, atkal gatavojās sākt jaunu kāpienu augšup. Bluķa velšanās atgādināja gan Saules kustību, gan esamības ciklu mūžīgo miju. Vecu ļaužu liecībās bluķa vilkšana saprotama kā aizgājušā gada grūtumu un nedienu sakopošana.

Bluķa vakars sakrīt kopāar mūsu svētku vakaru ap ziemas svētkiem. Šis bija tiem īsti plosīšanās un dzeršanas laiks, kur tie, visādi izērmojušies, it bezkaunīgi un lopiski dzīvoja. Tad mēdze lielu smagu bluķi apkārt vazāt, to vilkdami ar lūku virvēm, un vēla to ar lielu gavilēšanu no viena ciema un nama uz otru un galā sadedzināja. /K. Šulcs, Kurzemes stāstu gr. 1832./

Kaut arī bluķa velšana ir viena no raksturīgākajām Ziemsvētku tradīcijām, ticējumos un tautasdziesmās šī tradīcija minēta maz.

Bluķa māte bluķi vēla
Pašā Bluķa vakarā.
Lai veļ bluķi trīsi reizi,
Nenāks mošķi caur sienmāli.

Saime, skandējot Ziemassvētku dziesmas ar piedziedājumu "kaladū", bluķi ar virvēm vilka pa saviem laukiem, dārziem, apkārt kūtīm, staļļiem, mājai, lai visbeidzot sētsvidū sadedzinātu. Jautri smejot, degošajam bluķim lēca pāri, jo ticēja, ka tas, tāpat kā Jāņu ugunskurs, dod svētību visiem, kas atrodas tā liesmu tuvumā.

Tur, kur ļaudis vairāk dzīvoja ciemos, jaunieši ar bluķi devās cauri visām tuvējām mājām, gājienu noslēdzot kādās krustcelēs, kur bluķis aizdedzināja iepriekš sagatavotu svētku ugunskuru. Visas šīs izdarības pavadīja ar lielu gavilēšanu, ēšanu un dzeršanu. Dzīru laikā arī uz kūti nesa maizi, gaļu un alu, lai nākamā gadā lopiem būtu svētība.

Daži avoti stāsta, ka šajos svētkos latvieši krustceļos esot upurējuši vilkam kazu, lai iegūtu vilku labvēlību, lai lopiem nepiemestos kaites un vilki tos neaiztiktu. Vilku dēvēja par mežavīru un mežadievu. Citi gan domā, ka nekāda kazas upurēšana nav notikusi, drīzāk latvieši paši šajos svētkos gaļu ēduši:

Visu gadu kazas ganu,
Kazas gaļu nedabūju;
Nu dabūju kazas gaļu
Ziemas svētku vakarā.

Bluķa vakarā uzpoš istabas. Sievas tad drīkst arī lāpīt, šūt un adīt, bet ne vērpt. Vīri plēš skalus, pin grozus un vīzes.

Kad bluķu vakarā, kas ir dvēseļu vakars, vērpj, tad peles dzijas izkapājot. Tāpēc vispāri Vidzemē un Kurzemē ceturtdienas vakarā, gavēņu laikā meitieši nevērpj; citās malās nevērpj ceturtdienas vakarā arī cauru gadu, jo tā esot Mārijas piedzimšanas diena. /K. Šilings, 1832. g., Tirza./

Ne visos novados tradīcijas bija vienādas. Dažviet Ziemassvētku sagaidīšana notika rijās. Tad tā reizi gadā izmazgāta un izklāta ar salmiem un sienu. Bluķi dedzināja krāsnī, ap kuru pulcējās bērni un sievas, kamēr vīri pie galda dzēra alu un ēda karašas. Rijas vidū aiz balkām pārmeta resnas riepas, kuru galos piesietas cilpas un tajās iemaukts malkas gabals. Tādās šūpolēs šūpojās visi jaunie – viens iesēdies, otrs stūmis. Pretējā pusē bija nostādīts no salmiem veidots trīskāju zaķis, ko šūpolēs sēdētājam bija jānogāž gar zemi. Ja trīs reizes pēc kārtas tas izdevies, tad nākamajā gadā viss laimējoties, bet, ja ne reizi neizdevās – gads būs nelāgs.

Izšūposimies visi tā, lai nākamā gadā bēdu neredzētu!

Tags

Gadskārtas Ziemassvētki Tradīcijas

Comment Form