Bailes nes vēstījumu: maini savu dzīvi! Un kādēļ mums tās vajadzīgas
Foto: Shutterstock

Visniecīgāko enerģijas daudzumu katra šūna, organisms, ģimene vai sabiedrība patērē tādā stāvoklī, kurā viss maksimāli labi saskan kopā. Smadzenēs tas vienmēr ir tad, kad senākie reģioni harmoniski sadarbojas ar jaunākajiem reģioniem un labā puslode ar kreiso, kad domas, emocijas un rīcība veido vienu vienību, kad gaidas saskan ar realitāti, kad nekas netraucē un jūtamies cieši saistīti ar citiem, dabu vai Visumu. Šādu stāvokli smadzeņu pētnieki dēvē par koherenci. Kas notiek ar šo stāvokli baiļu laikā?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Publicējam fragmentu no izdevniecības "Ziedu enerģija" vācu neirobiologa un smadzeņu pētnieka Geralda Hītera jaunās grāmatas "Ko darīt ar bailēm? Par mākslu pieņemt dzīves neparedzamību".

Ikviena smadzeņu šūna, ikviens neironu tīkls un smadzenes kopā savus iekšējos procesus cenšas organizēt tā, lai varētu izveidot un uzturēt šo koherento stāvokli, kad tiek patērēts maz enerģijas. Tātad nepieciešamība taupīt enerģiju ir tas spēks, kas visiem procesiem, kuri pašorganizējas, norāda virzienu, kurā attīstīties un kurā tie arī attīstās. Tomēr paradīzei līdzīgais stāvoklis, kurā viss optimāli saskan un patērē niecīgu enerģijas daudzumu un kuru cenšas sasniegt viss dzīvais, ir nesasniedzams, lai arī cik kvēli mēs to nevēlētos. Katrā ziņā tik ilgi, kamēr vien esam dzīvi, tas nav iespējams, jo visu laiku kaut kas traucē mūsu iekšējai kārtībai. Jau pamostoties un atverot acis, redzes garozā rodas signālu musturs, kuru nepieciešams salīdzināt ar jau esošajiem neironu savienojumu musturiem, kuri izveidojušies no agrāk gūtajiem vizuālajiem iespaidiem. Smadzenes tik ilgi patērē vairāk enerģijas, līdz jaunais vizuālais iespaids saskan ar kādu jau pazīstamo iespaidu. Tikai tad mēs atpazīstam to, ko redz mūsu acis.

Mūsu enerģijas patēriņš smadzenēs strauji palielinās, tiklīdz sākam domāt, mums jārisina kāda problēma vai konflikts vai jāapgūst kaut kas jauns. Tāpēc visas šīs darbības nav pieskaitāmas pie cilvēka smadzeņu iemīļotajām nodarbēm. Sākumā tās izraisa nepatīkamas emocijas, un visbeidzot to izpausmi mēs jūtam arī ķermenī kā nogurumu. Tas nav patīkami, un tāpēc mēs no tā labprātāk izvairāmies. Turklāt mēs visi esam gana labi iemācījušies, kā to darīt: nedomāt, novērsties, noslēgties, neklausīties, neskatīties, neiesaistīties, noliegt un izmantot vēl daudzas citas stratēģijas sevis nomierināšanai.

Taču arī bez mūsu apzinātas vai neapzinātas līdzdalības smadzenes tāpat darbojas tā, lai patērētu pēc iespējas mazāk enerģijas. Viena īpaši interesanta un iedarbīga mūsu smadzeņu darbības stratēģija ir tendence reducēt sarežģīto. Izklausās grūti, taču tas ir kaut kas, ko mēs visi pazīstam, proti, tās ir automātiskas darbības un augstāku musturu izveidošana, lai koordinētu daudzas atsevišķas darbības un reakcijas. Piemēram, iet kājām spējam (gandrīz) mēs visi. Tas parasti notiek pats no sevis – neapzināti un par to nedomājot. Taču pirmajā dzīves gadā, kad to tikai apguvām, iet kājām bija grūti, un tas prasīja daudz enerģijas. Savukārt vēlāk šī darbība notiek automātiski un patērē maz enerģijas. Tas ir tāpēc, ka toreiz, apgūstot iešanu, mūsu smadzenēs izveidojās iekšējs attēls – virsmusturs (augstāka līmeņa musturs), kas efektīvi koordinē un vada visas atsevišķās reakcijas un muskuļu kontrakcijas, kuras izmantojam ejot. Ikreiz, kad vēlamies kaut kur doties, mēs tikai aktivizējam šo virsmusturu un dodamies ceļā.

Ja mēs būtu palaisti brīvībā ar mūsu smadzeņu spēju veidot tik daudzveidīgus neironu savienojumus, mēs sen būtu izmiruši, jo mums trūktu pietiekami spēcīgu orientieru un nebūtu pat bijis vajadzības atklāt otro termodinamikas likumu.

Tieši tāpat kā smadzenes izveido šādus rīcības virsmusturus, lai vadītu daudzas atsevišķas kustības, tās tāpat rīkojas arī, lai ar maksimāli zemu enerģijas patēriņu vadītu mūsu uzvedību. Šim nolūkam izveidotos virsmusturus mēs dēvējam par iekšējo nostāju un attieksmi. Mūsu nostāja veidojas, pamatojoties uz pieredzi, ko esam guvuši līdzšinējā dzīvē. Attieksme un nostāja, kas sarežģītu neironu tīklu veidā ir "ierakstīta" smadzeņu pieres daivā, būtiski ietekmē ikviena cilvēka uzvedību noteiktā situācijā – ko viņš teiks un darīs, par ko rūpēsies, ko atstās nedarītu, kas viņam ir svarīgs un kas vienaldzīgs. Arī šis process noris gandrīz automātiski un patērē mazāk enerģijas, nekā tad, ja mums nepārtraukti būtu jāanalizē, kāda uzvedība noteiktās situācijās būtu piemērota un veiksmīga. Nostāja var būt ļoti dažāda, piemēram, jaunatklājēja prieks, arī atvērtība un radīšanas prieks, taču arī naids, skopums vai skaudība. Iekšējo attieksmi nav iespējams izmērīt. To var noprast tikai pēc uzvedības, kuru nosaka iekšējā nostāja, tātad pēc tā, ko kāds cilvēks saka un dara.

Interesanti, ka šo iekšējās attieksmes un nostājas veidošanos tieši tāpat vada smadzenēs fiksēts augstāks musturs. Arī tas izveidojas dzīves laikā. Tā apzīmēšanai nav precīza termina, un šo metakonceptu lielākoties dēvējam par paštēlu. Plašākā nozīmē ar to saprotam priekšstatu, kas attiecīgo cilvēku raksturo kā indivīdu. Taču vienlaicīgi paštēls ir arī priekšstats par to, kādi cilvēki mēs gribam būt, kas ir mūsu orientieri dzīvē un svarīgu lēmumu pieņemšanā. Ja kādam cilvēkam neizdodas izveidot paštēlu, tad viņam trūkst orientieru, kas veicina iekšējās kārtības veidošanos. Tad arī viņa smadzenēs domas un rīcība īsti labi nesaskan. Rezultātā viņu arvien vairāk pārņem inkoherents stāvoklis, kas vienmēr saistīts ar paaugstinātu enerģijas patēriņu.

Varam pateikties mūsu spējai mācīties no kļūdām

Mēs, cilvēki, esam īpaši uzņēmīgi pret inkoherentiem stāvokļiem, kas rodas smadzenēs. Gan tāpēc, ka mums ir ārkārtīgi elastīgas smadzenes un līdz ar to arī daudzveidīga uztvere, domas un fantāzija, gan tāpēc, ka mums ir plašas rīcības un radošo izpausmju iespējas un izkopta spēja veidot attiecības. Pretēji dzīvniekiem mums nav fiksētu struktūru, iedzimtu izturēšanās programmu, īpaši specializētu maņu orgānu un iepriekš noteiktu uzvedības musturu. Jo mazāk kāda dzīva būtne uztver apkārtējo pasauli un jo ierobežotāks ir tās rīcības iespēju spektrs, jo retāk tā nokļūst inkoherentā stāvoklī. Jo retāk iekšējā kārtība tiek traucēta, jo retāk ir nepieciešams šādu traucējumu izlīdzināt ar piemērotu reakciju un rīcību. Dzīvas būtnes nespēj nedz apgūt ko jaunu, nedz attīstīties, ja tās nesastopas ar jauniem izaicinājumiem, kuri destabilizē sasniegto koherento stāvokli un izraisa inkoherenci. Pasaulē, kas nepārtraukti attīstās, šāda veida uztveres, priekšstatu un radošo izpausmju ierobežojums nav ilgtspējīgs risinājums.

Ja dzīvās būtnes nav attīstījušās tik diferencēti un specializēti kā mūsu suga, tās spēj izdzīvot nepārtraukti mainīgajā dzīves telpā, tikai turpinot attīstīties. Lai tas būtu iespējams, ir nepieciešama maksimāla elastība un spēja mainīties. Tāpēc ir izveidojušās visu mūžu mācīties spējīgas smadzenes – pazīme, kas mūsu sugu atšķir no citām sugām. Lai mēs saviem spēkiem un līdzekļiem varētu pārvarēt pārmaiņu rezultātā izraisīto inkoherenci, mums jāiemācās nepazaudēt sevi iespaidu un iespēju dažādībā, kas rodas mūsu smadzeņu elastības dēļ. Kā to izdarīt, jau ir parādījuši mūsu priekšteči dzīvnieku pasaulē. Lai arī viņiem ir mazāk mācīties spējīgas smadzenes, viņi spēj reducēt sarežģīto, izveidojot augstākus konceptus un rīcības musturus. Taču priekšstatu par sevi – iekšējo attēlu, kas palīdz orientēties tajā, kas viņi ir un kurā virzienā viņi – kopīgi – grib attīstīties, dzīvnieki nespēj veidot. Ja mūsu senču senči nebūtu spējuši šādu iekšējo attēlu izveidot un ja viņi šos priekšstatus nebūtu nodevuši mantojumā saviem pēcnācējiem, mūsu šodien nemaz nebūtu: ja mēs būtu palaisti brīvībā ar mūsu smadzeņu spēju veidot tik daudzveidīgus neironu savienojumus, mēs sen būtu izmiruši, jo mums trūktu pietiekami spēcīgu orientieru un nebūtu pat bijis vajadzības atklāt otro termodinamikas likumu.

Par to, ka šāds liktenis mums līdz šim ir ticis aiztaupīts, varam pateikties mūsu spējai mācīties no kļūdām un koriģēt pašu izraisītu, nepareizu attīstību. Vai izsakot to otrā termodinamikas likuma kontekstā: mēs esam dzīvi, jo, attīstoties, mācoties un apgūstot zināšanas un kompetences, esam spējuši inkoherentos stāvokļus, kas neizbēgami rodas mūsu elastības un brīvības dēļ, arvien no jauna pārvērst nedaudz koherentākos un līdz ar to mazāk enerģiju patērējošos stāvokļos.

Bailes nes vēstījumu: maini savu dzīvi! Un kādēļ mums tās vajadzīgas
Foto: Publicitātes attēli

Tags

Izaugsme Bioloģija Psiholoģija Smadzenes
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form