'Futbols pilsētā': Aizputes futbola vēsture

Pirmā Pasaules kara laikā, protams, par nopietnu futbola spēlēšanu Aizputē, varēja nedomāt, taču 1920.gados futbols pamazām kļuva par vienu no populārākajiem sporta veidiem pilsētā. Tolaik Aizputē bija veselas trīs sporta organizācijas, kurai katrai bija sava futbola komanda - sociāldemokrātu Strādnieku Sporta Savienības (SSS) Aizputes nodaļa, ALB sporta sekcija un Aizputes Ebreju sporta – kultūras biedrība "Makkabi".

Pirmajos gados spēcīgākā Aizputes futbola komada bija "siseņiem" - SSS, taču dīvainā kārtā pirmā Aizputes komanda, kas iestājās Kurzemes apgabala futbola savienībā (KAFS), bija ebreju "Makkabi". KAFS tā tika uzņemta 1926.gadā. 1930.gadā savienībā uzņēma arī ALB. Tikām SSS komanda 1930.gada beigās tika izformēta.

Aizputes komandas ar mainīgiem panākumiem spēlēja Kurzemes meistarībā, pārmērīgi spožus panākumus negūstot, toties vairākos gadījumos par sevi lika runāt Aizputes futbola līdzjutēji, kuru rīcības dēļ vairākkārt tika pārtrauktas vietējo komandu spēles. Tai skaitā – 1930.gadā tika apturēta Kurzemes meistarības spēle starp ALB un Liepājas "Olimpiju". Tā laika ievērojamākie Aizputes futbolisti bija vārtsargs Žanis Kūlis, brāļi Ernests un Rūdolfs Kerli, uzbrucējs Sīmanis Rudzītis.

1935.gadā tika nodibināts 6.Aizputes Aizsargu pulka sporta klubs (6.AAPSK), kurā tika uzņemti labākie ALB futbolisti. 1936.gadā 6.AAPSK spēlēja Lejaskurzemes apgabala 1.līgā, kur 7 komandu konkurencē ieņēma 6.vietu, apsteidzot vien Liepājas "Makkabi". Taču arī tur neiztika bez skandāla – kad liepājnieki ieradāš uz atbildes spēli Aizputē, mājinieku komanda laukumā neizgāja, jo AAPSK futbola komanda bija pārstājusi eksistēt.

1937.gadā 6.AAPSK futbola komanda tika atjaunota un tā turpināja spēlēt līdz pat Latvijas neatkarības zaudēšanai 1940.gadā. Pēdējos neatkarības gados Aizputes futbolā "spīdēja" Kārlis Paukšis, vārtsargs Alfreds Rimma, Jēkabs Kulbars. Pirmskara Aizputē pietiekoši aktuals bija treneru jautājums – vietēju kvalificētu treneru pilsētā nebija, taču uz īsākiem laika periodiem Aizputē nokļuva vairāki ārvalstu treneri, kas Latvijā bija ieradušies strādāt ar Liepājas "Olimpiju". Šāda ārvalstu treneru piesaistīšana bija iespējama pateicoties turīgajiem Aizputes futbola atbalstītājiem - Šūnam, Tramdakam, Vilhelmam Jurkovskim. Tomēr ārzemnieki ilgstoši Aizputē parasti neuzkavējās, līdz ar to bija arī brīži, kad Aizputes vadošajiem klubiem vispār nebija treneru.

Latvijas galvenajā izlasē Aizputes futbolisti spēlējuši netika, taču aizputnieks Kārlis Vacmanis spēlēja Latvijas nedzirdīgo izlasē.

Kara laikā Aizputē nokļuva viens no nozīmīgākajiem neatkarīgās Latvijas futbola dzīves organizētājiem – Rīgas Futbola kluba dibinātājs un kādreizējais valsts izlases vadītājs Juris Raiskums. Pēc kara beigām Raiskums izveidoja futbola komandu Aizputē un uzņēmās tās trenēšanu. Vēlāk, kad Raiskums atgriezās Rīgā un uzņēmās darbu ar VEF komandu, viņš līdzi paņēma arī trīs Aizputes futbolistus – Kārli Majevski, Ādolfu Jurkovski un Gunāru Kungu. Abi pēdējie vēlāk Rīgas "Daugavas" sastāvā uzspēlēja arī PSRS čempionāta spēlēs. Gunārs Kungs vēlāk kļuva par treneri un Rīgas "Elektronu" (vēlākais nosaukums - "Alfa") aizveda pie vairākiem LPSR čempionu tituliem un uzvarām Latvijas kausa izcīņā.

Uz piecdesmito-sešdesmito gadu robežas Aizputes būvkalumu rūpnīca "Aizpute" uzaicināja par trneri futbola treneri Milleru no Liepājas, sākot futbola augšupeju pilsētā.

Sešdesmito sākumā Aizputes futbolisti izcīnīja avīzes "Komunists" kausu un 2.vietu "Vārpas" sacensībās 1963.gadā.

Dīvainā kārtā Aizputes futbolistus "Vārpā" pārspēja Aizputes kaimiņi – Latvijas mazākās pilsētas Durbes futbolisti. Durbē sešdesmito gadu sākumā sovhoza "Liepāja" paspārnē bija tapusi konkurentspējīga komanda, kurā līdzās vietējiem futbolistiem spēlēja vairāki bijušie Liepājas meistarkomandas spēlētāji. Faktiski tiesības 1964.gadā spēlēt republikas A klasē izcīnīja Durbes futbolisti, taču Durbē labākajām Latvijasfutbola komandām spēlēt nebija lemts – vispirms komanda zaudēja galveno savu atbalstītāju – sovhoza "Liepāja" direktoru Edmundu Jaunsleini, ko pārcēla uz darbu Rīgā. Taču ar to vēl nebija gana – Durbes futbola laukums neatbilda A klases standartiem un jauna stadiona izbūve nepieciešamajā tempā Durbei nebija pa kabatai, kā rezultātā tika izlemts Durbes komandu pārcelt Aizputes paspārnē, līdz ar to republikas augstākā līmeņa futbolu atvedot uz Aizputi.

Aizputes mehāniskās rūpnīcas "Kurzeme" komanda 1964.gadā debitēja republikas A klasē. Tās sastāvā spēlēja astoņi bijušie Durbes komandas futbolisti, tai skaitā Jānis Šalms, Voldemārs Birznieks un Voldemārs Liepnieks (kas vienlaikus bija komandas treneris), bet pārējie – pašas Aizputes futbolisti, kuru rindās bija Vilijams un Valters Štrāli un Manfrēds Jaunskalža.

Līdzās laba līmeņa futbolistiem Aizputē sešdesmitajos gados izveidojās arī vairāki laba līmeņa līnijtiesneši – Gunārs Stieģelis, Arnolds Garausis, Zigurdz Zīverts, Leons Gūža.

1964.gadā Aizputes stadionā pilsētas komanda debitēja labāko sabiedrībā, kad tai pretī stājās Rīgas "Kompresors". "Kurzeme" uzvarēja ar 2:1 un pēc šīs uzvaras Aizputē sākās īsts futbola bums. Debijas sezonā A klasē Aizputes komanda izpildīja sev izvirzīto mērķi – izcīnīja 12.vietu 14 komandu konkurencē un saglabāja vietu labāko vidū arī uz nākamo sezonu.

Pēc sezonas "Kurzemi" piemeklēja vairākas pārmaiņas – uz Kuldīgas "Vulkānu" aizgāja komandas pamatvārtsargs Imants Tumelis, traumas dēļ spēlētāja karjeru beidza Jānis Šalms, bet Voldemārs Liepnieks atteicās turpmāk pildīt trenera funkcijas.

1965.gada janvārī jaunā statusā – par komandas galveno treneri tika apstiprināts Jānis Šalms. Komandā tika iesaistīti vairāki spēlētāji no Liepājas – vārtsargs Pēteris Āboltiņš, aizsargi Jānis Cielēns, Aivars Gublis, uzbrucēji Voldemārs Frīdenbergs, Harijs Balcers, Jānis Ziņģis. "Kurzemes" sastāvā tika iekļauts arī Imants Freimanis – mūziķa Mārtiņa Freimaņa tēvs.

Otrā sezona A klasē atkal tika pabeigta 12.vietā, līdzās labām spēlēm – 5:1 Kuldīgā pret "Vulkānu", divām uzvarām pār Rēzeknes "Mašīnbūvētāju" un diviem neizšķirtiem pret 3.vietas ieguvēju Rīgas "Pilotu", aizputnieki piedzīvoja arī vairākas smagas sakāves (smagākā no tām – 1:7 pret Rīgas ASK).

1966.gadā "Kurzeme" atkal ieņēma pierasto 12.vietu, par komandas līderiem izveidojās Manfrēds Jaunskalža un Andris Bērends, lielākais panākums "Kurzemei" nāca uzvarā 2:0 pret tā gada čempionvienību – Rīgas ESR (Elektrospuldžu rūpnīcas) komandu. Šajā gadā par "Kurzemes" treneri bija uzaicināts liepājnieks, kādreizējais "Sarkanā metalurga" futbolists Hardijs Blūms, bet pēc sezonas viņu atkal nomainīja Jānis Šalms.

Nākamais – 1967.gads – atnesa Aizputes komandai augstāko vietu Republikas meistarsacīkstēs pilsētas vēsturē. Komandā tika iesaistīts bijušais Liepājas "Zvejnieka" futbolists Andris Kurpnieks. "Kurzemes" spēlēs vienmēr bija pilnas tribīnes un skatītāju atbalstīta komanda izcīnīja 7.vietu A klasē, tikai par diviem punktiem atpaliekot no 4.vietas. Turklāt šajā sezonā Aizputes "Kurzeme" kopvērtējumā apsteidza visas pārējās ne-Rīgas komandas.

Taču šī 7.vieta arī palika augstākais Aizputes futbola sasniegums. 1968.gadā komanda bija vairs tikai 11.vietā, komandai bija raksturīgas nopietnas problēmas ar spēli aizsardzībā, ko nespēja kompensēt arī visai spēcīgā uzbrukuma līnija. Bet lielākais trieciens nāca 1969.gadā, kad pensijā aizgāja rūpnīcas "Kurzeme" direktors Jānis Vilmanis, kas bija bijis galvenais futbola komandas atbalstītājs.

Līdz ar to 1969.gada sezona, kurā "Kurzemi" vadīja viens no ievērojamākajiem Liepājas pēckara futbolistiem – Voldemārs Sudmalis, kļuva par pēdējo Aizputes futbolam A klasē. Komandu bija atstājuši vairāki tās līderi, no jaunpienācējiem vien Paulis Eglītis no "Liepājas Zvejnieka" kļuva par nopietnu komandas pastiprinājumu. Sezonas bilance "Kurzemei" izvērtās pavisam negatīva – 26 spēlēs izcīnītas vien 3 uzvaras, iegūto.zaudēto vārtu starpība – mīnus 32, kas kopumā deva stabilu pēdējo vietu līgā un tiesību spēlēt A klasē zaudēšanu.

Pēc izkrišanas no A klases, Aizputes komanda, kas bija pārdēvēta par MFK "Kurzeme", dažus gadus vēl uzrādīja labus rezultātus "Vārpas" sacensībās, taču atgriešanās A klasē kā prioritāte vairs netika noteikta. Komandu dažus gadus vadīja kādreizējais Rīgas meistarkomandu spēlētājs Laimonis Šņore. Septiņdesmitajos gados Aizputes futbols galvenokārt balstījās uz sešdesmito gadu pilsētas jaunatnes komandas spēlētājiem, kā arī kādreizējiem viesspēlētājiem, kas pilsētā bija ieprecējušies. Spēlējot B klasē, komandas kodolu veidoja brāļi Agris un Modris Šternbergi, Juris Ozols, brāļi Jānis un Dainis Kronbergi, Vilnis Muskats, Marians Porciks, Bruno Herbsts, Visvaldis Krūze, Valdis Odiņš, aizsargs Miervaldis Knauts, uzbrucējs Vladislavs Šakalis. Nevar nepieminēt arī ievērojamāko Durbes futbola pārstāvi – Hariju Ģībieti, kas vairākus gadus bija spēlējis Liepājas "Zvejnieka" rindās..

1978.gadā komandas trenēšanu uzņēmās Bruno Herbsts, kas komandā vāca spēlētgribētājus no Aizputes un tās apkārtnes. Herbsta trenera darba gados (no 1978. līdz 1989.gadam) aizputieši lielākoties spēlēja rajona mēroga turnīros – rajona meistarībā, rajona kausos, dažus gadus arī "Vārpas" sacensībās". Katru pavasari Aizputē notika "Uzvaras" kauss, kurā piedalījās komandas no visas tuvākās apkārtnes. Galvenā problēma bija tajā, ka jaunatnes interese par futbolu Aizputē bija ievērojami noplakusi, komanda lielā mērā turējās uz pieredzējušāko spēlētāju pleciem – brāļiem Šternbergiem, Visvalda Krūzes. Spēlēja tolaik arī Modris Krauze, Ēriks un Gunārs Bumbieri, Viesturs Pitkēvičs, Harijs Sirotins, Gunārs Pētersons. Bez finansiāla atbalsta un pietiekama perspektīvas jaunatnes daudzuma Aizputes komandai gūt augstas virsotnes nebija iespējams, bet līdz ar pārmaiņām valstī aizputieši vairāk pievērsās darbiem saimniecībās, īpašumu atgūšanai un futbola komanda pamazām panīka.

Pēc Herbsta aiziešanas no "Kurzemes" komandas viņa darbu turpināja Modris Šternergs, taču jaunajos laikos ar futbolu Aizputē kļuva arvien sliktāk. Pat rajona mēroga sacensības Aizpute vairs nebija sevišķi konkurentspējīga, bieži komandai bija grūti savākt nepieciešamo spēlētāju skaitu, lai vispār varētu spēlēt. Uz gadsimtu mijas Aizputē ienāca minifutbols, kas parastā futbola saimniecību pavisam novājināja.

Valdis Odiņš gan mēģināja futbolu Aizputē atdzīvināt, uzņemoties darbu ar jauniešiem, taču bez pienācīga atbalsta apstākļos, kad visi izdevumi bija jāuzņemas jauniešu vecākiem, arī Odiņa vadītā komanda iznīka.

Līdz ar to šobrīd pilsētā, kurā sešdesmitajos gados spēlēja vislatviskākā Latvijas futbola komanda un kurā futbols bijis iecienīts jau kopš pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem, futbola faktiski nav.

Liels paldies par palīdzību raksta tapšanā izsakāms Jānim Šalmam, Ilzei Frīdenbergai, Visvaldim Krūzem, Bruno Herbstam un Aizputes novadpētniecības muzeja vadītājai Jolantai Bergai. Autors būs pateicīgs lasītājiem par jebkādiem komentāros izteiktiem papildinājumiem un precizējumiem.

Rakstam pievienotas bildes no Jāņa Šalma personīga arhīva.