Jānis Bergs: Par 'Mātes pienu' Denverā jeb amerikāņu manierēm

Aptuveni šāda izjūtu gamma pārņēma filmas “Mātes piens” Denveras pirmizrādes organizatorus īsu brīdi pēc tam, kad bijām pateikuši, ka šo pasākumu organizēsim. Lai arī formālais organizators bija “Latvian–American Chamber”, rīkošanā iesaistījās daudzi cilvēki un organizācijas, un vismaz Denverā ir grūti novilkt robežu, kur sākas kamera un beidzas baznīca vai latviešu kultūras centrs, jo realitātē jau tie ir apmēram vieni un tie paši cilvēki, kas darbojas visur.

Bet atpakaļ pie Ināras Kolmanes filmas, kas uzņemta pēc Noras Ikstenas grāmatas motīviem. Vienkāršākais risinājums filmas izrādīšanai būtu bijis to parādīt Denveras latviešu centra kopējo tusiņu telpā uz TV ekrāna. Izmaksas būtu zemas, un gan jau savi 20–30 centra čaklākie apmeklētāji arī atnāktu paburzīties un pie reizes arī noskatītos filmu. Mūsu organizatoriskajos pūliņos Rubikons tika pāriets mirklī, kad izrādījās, ka, pateicoties Edijas un viņas bosa Zaka sakariem, varam par nieka 500 dolāriem dabūt 200 cilvēku ietilpīgu īstu kinozāli un arī foajē uz visu vakaru, turklāt ne šādā tādā nomales ūķī, bet jaunā un pilsētā kinomīļiem zināmā kinoteātrī  “Sie Center”, kurš laipni piekrita arī tirgot mūsu speciālā seansa biļetes.

Bet atgriezīsimies pie stāsta sākuma – esam situācijā, kad no tradicionālajiem sponsoriem esam savākuši pietiekamu  “sēklas” naudu, lai finansētu mākslinieču ierašanos, filmas izrādīšanas tiesības un pašu glauno kinoteātri ar divsimt tukšiem krēsliem. Un sākas nākamie uztraukumi – cik cilvēku vispār tādā Denverā uz šādu pasākumu atnāks? Kā un kur mēs to reklamēsim? Labi, visām mūsu latviešu organizācijām ir savi “meilniglisti”, bet rets ir pasākums, uz kuru atnāk vairāk par 30–40 cilvēkiem. Lai piepildītu kinozāli, ar latviešiem nepietiks, pasākums jāreklamē arī citās kopienās un vispārīgai amerikāņu publikai.

Viens no veidiem, kā reklamēt pasākumu, ir stratēģiskās vietās izlikt reklāmas plakātus ar biļešu iegādes QR kodiem, kur plakātu izlikšanas process man atgādināja seno padomju laiku kinofilmas “Pie bagātās kundzes” ainas ar politiskās aģitācijas plakātu slepeno lipināšanu. Procesa laikā iemācījos dažādus jaunus vārdiņus. Piemēram, “Community Board” ir ziņojumu dēlis, kur katrs var izlikt savu plakātiņu bez īpašiem ierobežojumiem. Denveras ikoniskā grāmatnīca “Tattered Cover” nesaskatīja nekādas problēmas šo afišu izlikšanā, pārdevējs vēl vēlīgi apskatīja plakātus un noteica “good luck with your marketing efforts”. Arī pats kinoteātris ļāva izlikt filmas plakātus, bet tikai pasākuma dienā, un arī kinoseanss tika nosaukts par “Special event”, lai akcentētu, ka kinoteātris nekādu atbildību par notikuma saturu un kvalitāti neuzņemas.

Citu jaunu vārdu es iemācījos “Denver Athletic club” – tas ir daļēji sporta un lielā mērā sociāls iestādījums, kura biedrs esmu jau  deviņus gadus, klubam ir pāri par 3000 biedriem, un man, saprotams, šķita, ka šī būtu gana laba vieta, kur pareklamēt arī mūsu filmu. Šeit es arī iemācījos terminu “Member’s Special Interests” un izdzirdēju striktu frāzi “we don’t advertise members special interests”. Kluba dažādās atbildīgās darbinieces mani viļāja kā karstu kartupeli un sūtīja hierarhijas kāpnēs līdz pašam ģenerālmenedžerim Maikam, kurš iejūtīgi skaidroja, ka kādreiz klubā esot bijis “Community Board”, bet kādi nejauceņi to esot nelietīgi izmantojuši, tāpēc mīļā miera labad viņi nolēmuši, ka labāk, ja šajā prestižajā sociālajā klubā notiktu tikai strikti kontrolētas un moderētas sociālās aktivitātes, nedod Dievs, ja sociālajām aktivitātēm būtu kaut mazākā politiskā smaciņa, kāda filmai ar anglisko nosaukumu “Soviet Milk” nešaubīgi piemīt. Sapratu arī, ka, lai izpelnītos tiesības kaut ko noteikt kluba sociālajā dzīvē, man mazliet jāpakāpjas pa hierarhijas kāpnēm – nepietiek tikai regulāri sportot, jāprot sadraudzēties arī ar īstajiem cilvēkiem.

Vēl atsevišķs stāsts bija ar Džeremiju – Denveras “Fox” televīzijas ziņu “enkuru”. Ar Džeremiju man gluži nejauši iznāca iepazīties mazliet pirms Covid-19 – viņš taisīja sižetu par Baltijas valstīm un bija “Linkedin” uzodis, ka Denverā ir Latvijas uzņēmums “SAF Tehnika”, un nāca mani intervēt. Diemžēl kovids viņa iecerēto Latvijas apmeklējumu izjauca, bet viņa e-pasts  bija saglabājies, un to arī liku lietā, cerību spārnots, ka neliels sižets vai jau toreiz plānotā intervija ar Noru Ikstenu viņa ziņu pārraidē mūsu kinozāli piepildītu bez mazākajām problēmām. Liela bija mana sajūsma, kad Džeremijs arī atsaucās un apsolīja interviju organizēt un arī ierasties uz pašu kinoseansu. Intervijas un televīzijas sižeti gan diemžēl palika tikai solījumos, jo “minor family problems” esot viņam patraucējušas izpildīt solīto. Vai nu tur bija “family problems”, vai arī atradās kādas interesantākas tēmas, par kurām stāstīt, es nekad neuzzināšu, bet viens ir skaidrs – reklamējot pasākumu, bez reklāmas budžeta vislabāk strādāja draugu, kaimiņu un darba kolēģu uzaicināšana. Tieši šādi cilvēki arī veidoja mūsu auditorijas “amerikāņu” daļu.

Laikā, kad notika “Mātes piena” pirmizrāde Denverā, notika vēl kāds ievērojams notikums ASV kinoindustrijā. Savu pēdējo sēriju piedzīvoja gandrīz divdesmit gadus izrādītais TV seriāls “Curb Your Enthusiasm”, tā autors un galvenais varonis ir Losandželosā dzīvojošais komiķis Larijs Deivids (Larry David), viņš arī viens no cita ikoniska seriāla “Seinfeld” līdzautoriem. Šis ir seriāls par Larija dzīvi un par amerikāņu manierēm. Par to, vai, stāvot rindā bufetē pēc ēdiena, ejot ar šķīvi otro reizi, jāstājas rindas galā, vai tomēr vienreiz rindu izstāvējušie drīkst doties pa taisno pēc ēdiena. Par suņu kaku savākšanu piemājas zālājā un par to, cik briesmīgi ir nokļūt “chain chat” – kādā “WhatsApp” grupā, kur visi kaut ko raksta (un kādas atbildes sagaida). Seriāls ir par visu un par neko, un “Mātes piena” filmas izrādes organizēšana mani ieveda šajā amerikāņu manieru pasaulē un ļāva uzzināt dažu labu nerakstītu likumu un iemācīties dažus jaunus vārdu savienojumus.

Noslēgumā, liekas, jāpastāsta, ka kinozāles lielākā daļa tomēr aizpildījās un, ņemot vērā gan sponsoru ieguldīto, gan arī izpārdotās biļetes, pasākums organizatoriem beidzās pat ar nelielu finansiālu plusu. Lai arī filma tika rādīta latviešu valodā ar angļu subtitriem, pēc filmas skatītāji nebeidza uzdot jautājumus un nemaz nesteidzās mājās, un gan Nora, gan Ināra bija ļoti harismātiskas un interesantas stāstnieces. Varu tikai novēlēt Latvijas filmu veidotājiem un finansētājiem domāt ne tikai par filmu uzņemšanu, bet arī par profesionālu reklamēšanu ārzemēs un, galvenais, iedabūšanu populārajās video straumēšanas platformās. Tas, raugoties no ASV skatpunkta, sniegtu ļoti būtisku pienesumu Latvijas tēla popularizēšanā.

* Foto no labās puses:

Vineta Berga, pasākuma vadītāja

Ināra Kolmane, filmas režisore

Nora Ikstena, grāmatas autore

Jānis Bergs, raksta autors