Mūsu pašnoniecināšanās, kas nereti robežojas ar stulbumu, ir nožēlojama. Pārāk bieži domājam nevis, kā varēt, bet gan - kā nevarēt. Šoreiz runa ir par iespēju Siguldā sarīkot 2030. gada ziemas olimpisko spēļu sacensības bobslejā, skeletonā un kamaniņu sportā, pie reizes totāli palielinot trases ilgtspēju.

Bet diskusijās varas vīru un sievu viedokļos jūtami dominē noraidošs viedoklis. Pat latvju skeletona un divkārtējā olimpiskā vicečempiona tēvs (arī politiķis!) Dainis Dukurs apšauba šādu nepieciešamību, jo viņaprāt bobslejam un skeletonam olimpiskajās spēlēs neesot nākotnes.

Slēpes, slidas, slieces - šie trīs pamatelementi veido ziemas olimpisko spēļu programmu. Ja bobslejs un skeletons, Daiņa Dukura vārdiem runājot, aiziet pa skuju taku, tad tur dodas arī kamaniņu sports, jo uzturēt trases tikai vienam sporta veidam jau nu tiešām būtu par daudz. Bet zaudēt trešdaļu no savas dažādības un arī pievilcības spēles nevar atļauties. (Jā, jā ir arī vēl dēlis - snovbordam un akmens - kērlingam.) Turklāt nav dzirdēts, ka Starptautiskajai olimpiskajai komitejai (SOK) būtu nolūks šādi programmu sašaurināt. Tādējādi uzlabotā Siguldas trase vēl gadu desmitiem būtu nozīmīgs punkts šo sporta veidu kalendāros, ieņēmumu avots vietējiem uzņēmējiem un vārda nesēja pasaulē. Ar ko gan vēl Sigulda asociējas ārzemnieku acīs? Neteiksiet taču, ka ar zelta rudeni, par ko skrien jūsmot visu kontinentu tūristi! Jā, vēl ir Siguldas opermūzikas svētki, kā arī šis tas cits mazākā mērogā.

Finanšu gudrinieki pārmet, ka pārāk attīstam nišas sportus. Bet tieši tā ir mūsu iespēja, ko arī līdz šim lieliski izmantojam. Visas mūsu ziemas spēļu olimpiskās medaļas ir izcīnītas tikai un vienīgi "renes" sporta veidos. Ar Latvijas krāsām kopš 2006. gada tās esam guvuši katrās spēlēs - pavisam desmit (bobslejā - 1 zelta un 2 bronzas medaļas, kamaniņās - 1 sudraba, četras bronzas, skeletonā - 2 sudraba). Šajā laika periodā, izņemot vācu trases, šķiet, neviena cita nevar lepoties ar tādu produktivitāti savas valsts labā.

Olimpiskā pjedestāla tuvumā līdz šim bijis vienīgi Latvijas biatlons, tagad ir viena cerība distanču slēpošanā.

Bet... tūlīt seko sporta ekseļekspertu visiznīcinošākais jautājums: kāda ir bobsleja masveidība un pienesums bērnu un jauniešu sportam? Ļoti liels, bet grūti izmērāms, tādēļ viegli manipulējams.
Ir primitīvi uzskatīt, ka, piemēram, medaļa bobslejā bērnus mudina trenēties tikai bobslejā, kur tas iespējams tiešām šauram lokam un tikai no 16 gadu vecuma. Spoža medaļa aicina uz jebkuru sporta veidu, uz sportu kopumā, jo rāda visbūtiskāko - to, CIK SKAISTA IR UZVARU un šīs UZVARAS IESPĒJAMĪBU, par nacionālā lepnuma, patriotisma un valsts starptautiskās atpazīstaības veicināšanu nemaz nerunāsim.

Uzvara ir sporta pamatā. Ir liekulīgi saukt par sporta stundām tās nodarbības, kurās it kā sacenšas, bet nav ļauts fiksēt rezultātus un noteikt labākos. Tieksme būt labākajam ir jebkuras attīstības dzinējspēks. Ne tikai sportā.

Aizmirstot, ka sports ir piedzīvojums, emociju parāde sevis pārvarēšanas ceļā un unikālu iespēju izmantošana, var gadīties, ka drīz jūsmosim tikai par atsevišķiem mūsu zēniem, kas spēlē citās komandās, ne par Latviju, bet mūsu jaunatnes un bērnu sportā valdīs uzskats, ka ar sportu jānodarbojas tikai tāpēc, lai pelnītu naudu. Un tā Latvijas sportam patiešām būs skuju taka.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!