Uzņemšanās sarīkot olimpiskās spēles ne vienai vien pilsētai un valstij nesušas ne tikai vispasaules uzmanību un svētku brīžus, bet arī pēcāk neapsaimniekojamu sporta būvju nastu un pat gadu desmitiem dzēšamus budžeta parādus. Entuziasms, ar kādu Latvijas sporta vadība gatava saķerties elkoņos ar zviedriem cīņā par tiesībām sarīkot 2030. gada ziemas spēles, vedina domāt – aprēķināts, ka mūs šāda liga neskars, un ieguvumu būs galvastiesu vairāk, nekā izdevumu. Kā ir patiesībā?
Olimpisko spēļu prestižs pēdējos gados cietis pamatīgus triecienus, atklājoties zemūdens akmeņiem par iepriekšējo rīkotāju izvēles godīgumu un starptautiskās olimpiskās kustības vadībai atklāti lobējot agresoru valstu intereses. Kamēr joprojam atklāts jautājums, vai Latvijas komanda maz dosies uz 2024. gada spēlēm Parīzē, aktīvi tiek virpināta ideja sešus gadus vēlāk šo sacensību rīkošanu uzņemties pie mums. Taču, kamēr lēmums vēl nav pieņemts, ir svarīgi izprast visus riskus un argumentus – gan par, gan pret.
MVP diskusijas studijā par šo tēmu valsts svētku priekšvakarā – daudzkrāsains ekspertu un lemšanā iesaistīto loks. Potenciālo olimpisko pilsētu Siguldu un renes sporta veidus pārstāvēja ilggadējais ledus trases direktors un godalgotu skeletonistu treneris Dainis Dukurs, sporta pārvaldības struktūras – IZM Sporta departamenta direktors Vladimirs Šteinbergs, no finanšu un uzņēmējdarbības vides perspektīvas situāciju analizēja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis, temperatūru politiskajās aprindās palīdzēja izmērīt politologs Filips Rajevskis, bet no mediju skatu punkta paraudzījās TV3.lv sporta redaktors Jānis Janševics. Sarunas moderators – Raimonds Rudzāts.
Bobslejs un skeletons pasaulē mirst, tam turpinājuma nebūs, atzīst Dainis Dukurs, līdz ar to investīcijas Siguldes trases rekonstrukcijā raisa nopietnus jautājumus. Tomēr olimpiskais burkāns pašmāju politiķu retorikai priekšvēlēšanu laikā būtu iekārojams cienasts, un arī būvnieku kartelis jau berzē rokas...
