Foto: Privātais arhīvs
Es esmu parasts mediju patērētājs. Par dažiem maksāju abonentmaksu, dažus pasūtinu "pastkastē", bet citus skatos dažādos plakanekrānos. Esmu "latvietis parastais", kurš sašutinās par niekiem, ko nespēj ietekmēt, un dažreiz spēj paveikt kādu labu darbu ikdienā, savas atbildības lauciņos. Interneta komentētājiem es droši varu piedāvāt sevi kā "dīvāna ekspertu" mediju ētikas jautājumos.

Kad esam noskaidrojuši "starta pozīcijas" – laiks iezīmēt konkrēto problēmu.

Nesen hokeja patriarhs, visnotaļ godājamais ripas eksperts Jānis Matulis sporta pārraidē bilda, ka Latvijā, lūk, neesot profesionālas sporta žurnālistikas. Dzeltena esot. Un vispār kvalitatīva sporta žurnālistika nevienu neinteresējot.

Kā cilvēks, kurš vairāk nekā četrdesmit savas dzīves gadus anketās, kur bija jāatzīmē sportisko aktivitāšu veids, vienmēr vilku ķeksīti pie "skatos sportu" – hokeja patriarham kategoriski nepiekrītu.

Vispārinot un pielāgojoties Matuļa sacītajam – nevienu neinteresē sporta žurnālistika, kura atreferē acīmredzamo, daudziem cilvēkiem patiesībā nav interese par stereotipisku un garlaicīgu sporta ziņošanu. Sausa statistika un vienmuļi komentāri nesajūsmina, tāpēc cilvēki pārslēdz kanālus vai atstāj interneta straumēšanu. Sekla un komplimentāra žurnālistika nevienā, un jo sevišķi sporta tēmā nav interesanta. Parliecināt mani par pretējo!

Taču, kas mani mudināja raisīt diskusiju par šo jautājumu bija patriarha aizplīvurotais apgalvojums, ka sporta žurnālisti ir nejēgas, kuri savas dumjības vai ļaunprātības dēļ paši nekad necenšas izzināt procesu būtību, bet "atstrādā" kāda cita sagatavotu "pasūtījumu".

Un neviens, neviens sporta žurnālists neatbild uz šo apvainojumu? Neviena profesionāla mediju organizācija neiebilst? Vai tiešām profesionālu interešu organizācijas, kas apvieno mediju praktiķus, uzskata par normālu un pieņemamu praksi pašiem jomas profesionāļiem tiražēt mītus par "žurnaļugām", kuri atstrādā kādas personas noteiktas intereses? Vai tiešām profesionālas organizācijas, kas apvieno mediju darbiniekus, uzskata par pieņemamu popularizēt šādus mītus un attēlot žurnālistus kā instrumentus interešu kalpošanai?

Cunftes pazemošana, amata brāļu degradācija, apvainojums, par kuru senākos laikos aicinātu uz dueli – bet patriarha teiktais nekritiski vibrē ēterā, un...

Mana personiskā pieredze ar cilvēkiem, kuri darbojas mediju vidē, ir klaji pretēja "atstrādāto pasūtījumu" mītam, kuru, diemžēl cenšas vairot arī žurnālists Jānis Matulis, iespējams, nepazinoties, ka degradē līdz ar citiem sporta apskatniekiem arī sevi pašu. Taču ne par to.

Kā drūmākā no tēmām, kuru komentējot "angažētību" sporta žurnālistikā, patriarhs minēja skandālu, kad sporta treneris veidojis attiecības ar nepilngadīgu audzēkni. Citāts "cilvēki, kuri nekad nav bijuši padomju armijā un cietumā, šīs lietas nesapratīs", ir kaut kas zem labā un ļaunā skalas, un apgalvojums "tas notika tik sen un tas nav tik viennozīmīgi" tēmai piešķir sevišķu nokrāsu.

Nožēlojami, ja sporta žurnālistikā tik ilgu laiku pavadījis profesionālis savu lasītāju un klausītāju vērtē kā seklu un žurnālistikas saturā neieinteresētu. Taču references uz padomijas laiku ir gluži vienkārši skumjas.

Tāds hokejs mums nav vajadzīgs, Matuļa kungs!*

  • - J.Matulim saprotama reference no padomijas laika centrālās televīzijas sporta komentētāja Nikolaja Ozerova "Nam takoj hokej ņe nužen!" klaigas..
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!