Razma sevi uzskata par perspektīvu šautriņu metēju. Viņš cer trīs gadu laikā iekļūt profesionālajā līmenī, kur ir iespēja startēt milzīga skatītāju pūļa priekšā un nopelnīt iespaidīgus laimestus. Janvāra sākumā latvieti sagaida svarīgas sacensības – "Lakeside" pasaules čempionāts, kur viņam jau pirmajā kārtā būs jātiekas ar vienu no galvenajiem favorītiem.
Pirms pasaules čempionāta portāls "Delfi" aicināja Madaru Razmu uz sarunu, kurā viņš pastāstīja par savu līdzšinējo karjeru, naudas lietām šautriņu mešanā, dažādām viltībām sacensību laikā un Latvijas prestižāko sacensību rīkošanu.
Kā tu sāki nodarboties ar šautriņu mešanu?
Priekulē mans tēvs bija sporta pasākumu organizators. Tā nu sanāca, ka pie manis stāvēja vienīgais šautriņu mešanas mērķis pilsētā. Kopā ar draugiem kopā uzspēlējām šautriņas. Vēlāk es diezgan nopietni nodarbojos ar handbolu, spēlēju jauniešu izlasēs, un tās šautriņas bija fonā. Sekoju tam visam līdzi, un visu laiku domas ap šautriņām vijās. Vēlāk handbolā vairs neredzēju motivāciju, turpretī šautriņu mešanā bija otrādi.
Runājot par to, kā es sāku startēt Eiropā, tad tas sākās tā - es kolēģi darbā visu laiku uzvarēju šautriņās, un viņš man jautāja, kāpēc es nepamēģinu kaut kur ārpus Latvijas startēt. Dabūju atbalstu no "Ecolines" un devos uz sacensībām Prāgā. Tur man pāru sacensībās ar norvēģi izdevās izsist divus "dūžus". Tad vairs motivācija nebija jāmeklē, āķis bija lūpā. Nepagāja ne pusgads, kad uzvarēju prestižā turnīrā Somijā. Skandināvi pasaulē augsti kotējas šajā sporta veidā.
Braucienā uz Čehiju saprati, ka vēlies startēt starptautiskajās sacensībās?
Brauciens uz Čehiju nebija manas pirmās starptautiskās sacensības. Es ar savu klubu 2010.gadā devos uz Poliju, 2011.gadā biju Somijā. Jā, Prāgā es sapratu, ka vēlos startēt un cīnīties šajā līmenī.
Kas tevi šajā visā saista?
Tā ir kompānija. Es neko sliktu nevaru teikt par handbolistiem. Visur, kur esmu bijis, man ļoti paveicies ar kolektīvu - gan handbolā, gan šautriņās. Šautriņu mešanā mēs visi esam liela ģimene. Protams, pirms spēlēm kāds šķībi paskatās, īpaši lielākos turnīros, bet tā ir konkurence un tas ir pašsaprotami. Ārzemnieki vienmēr pēc spēles atnāk un pasaka man labus vārdus, arī pēc zaudējuma novēl man veiksmi nākamajās spēlēs. Baltijas līmenī tas pietrūkst. Tā ir lieta, ko gribētu mainīt, jo tas sportu padara skaistāku.
Es šautriņas metu, jo man tās patīk, un man acīs ir uguns, kad to daru. Ja vēl es par to varu saņemt naudu, tad tas ir lieliski. Emocijas spēlē ļoti lielu lomu. Es nezinu, cik daudz spēļu es varu uzvarēt bez emocijām. Brīžiem es no malas izskatos pēc muļķa, jo runāju ar sevi spēļu laikā. Dažkārt pat neadekvāti uzvedos, bet man tas ir vajadzīgs, lai gūtu baudu no šī sporta veida. Es neesmu vienīgais, un publikai tas patīk.
Kas ir vajadzīgs, lai piedalītos augstākā līmeņa sacensībās?
Ir liela atšķirība - braukt uz sacensībām un cīnīties tajās par uzvarām. Lai vienkārši brauktu uz sacensībām, vajag tikai naudu. Tai lietai ir jābūt sirdslietai. Brīžiem ir tā, ka es no rīta pamostos, uzmetu šautriņas, paēdu un atkal uzmetu šautriņas. Angļiem ir teiciens: "Darts, repeat and sleep".
Vai šautriņu mešanā treniņi sastāv tikai no bultu mešanas mērķī?
Šo sportisko formu, kuru esmu sasniedzis, ieguvu no dažādām citām mešanas spēlēm, kas nav klasiskais 501. Ir jāmet dažādos sektoros, jāmet ir pa visu mērķi, nevis tikai sešdesmit punktu atzīmē. Patiesībā treniņi Latvijā man ir ļoti liela problēma, jo nekur tuvumā man nav sparinga partneru. Latvijas labākie šautriņu metēji ir Talsos, Liepājā, Jēkabpilī, bet es pats esmu Rīgā. Treniņa dēļ braukt tik lielus attālumus nav pats labākais.
Ārzemēs sparinga partnerus atrast ir vieglāk. Ļoti palīdz, ka ir jauna vide un citi pretinieki.
Handbolā iegūtās prasmes noder šautriņu mešanā?
Handbolā es biju vārtsargs, un treneris Andris Molotanovs savās piezīmēs rakstīja, ka es 80% domāju un 20 % daru. Šautriņās svarīgi domāt, analizēt situāciju un tā darīšana ir tieši tik, cik tu esi pietrenējis roku. Muskuļiem ir atmiņa, kad tie labi sagatavoti. Šautriņās viss ir galvā.
Kā bez punktu gūšanas vēl izpaužas sāncensība starp pretiniekiem šautriņu mešanā? Kādi ir veidi pretinieku psiholoģiski ietekmēt?
Tas ir ļoti atkarīgs no cilvēkiem. Piemēram, man "Lakeside" pasaules čempionātā, kas būs janvārī, pirmais pretinieks ir Martins Filips, pusprofesionāļu ranga līderis. Viņš ir ātrs spēlētājs, un es domāju, kā pret viņu man vajadzētu spēlēt. Man ir divi varianti - es arī esmu ātra tempa piekritējs un varu cerēt, ka vienkārši metīšu labāk par pretinieku. Otrs variants ir spēlēt lēnāk un mēģināt viņu izsist no ritma, tēlojot muļķi un velkot laiku, taču tā arī es sev varu kaitēt. Var pielietot dažādas viltības.
Mēs katrs esam koncentrējušies savai spēlei. Koncentrācijai šajā sporta veidā ir liela nozīme, tāpēc spēles laikā domāt par to, kā izsist pretinieku no ritma var kaitēt pašam. Angļiem ļoti raksturīgi ir tas, ka viņi spēļu laikā mēdz stāstīt jokus
Tev ar viltībām ir izdevies kādu izsist no ritma?
Jā, visspilgtākais gadījums bija sacensībās Holandē. Es biju iedzinējos ar 1-3, bet cīņa rit līdz četrām uzvarām. Pretinieks bija sprinteris, bet es sāku lēnāk spēlēt - piegāju pie mērķa, vēlreiz pārskaitu punktus un citādi vilcinājos. Beigās viņš visu saprata, taču es biju ieguvis pārsvaru un uzvarēju ar 4-3.
Vai bieži gadās kļūdas rezultātu punktu piefiksēšanā? Šajā sporta veidā ļoti uzmanīgi jārēķina līdzi.
Jā, ir gadījumi, ka tiek pieļautas muļķīgas kļūdas. Pavisam nesen sacensībās Vācijā mans pretinieks bija ļoti pieredzējis, taču viņš divas reizes tā pārskaitījās, ka jābrīnās. Tāpat gadās, kad tiesnesis pārrēķinās. Šeit cilvēciskais faktors ir liels.
Ko tu uzskati par savu lielāko sasniegumu līdz šim?
Laikam jau tā uzvara Somijā, jo skandināviem tiešām ir labs līmenis. Finālā uzvarēju sportistu, kurš tagad spēlē pie profesionāļiem. No otras puses, piedalīšanās "Lakeside" pasaules čempionātā ir liels panākums, taču tur mainījās atlases sistēma un man bija vieglāk tikt. Pēc vecās reitinga sistēmas man nebūtu iespēja tur startēt. Tāpēc jāpaliek pie uzvaras Somijā, kas bija liels atspēriens karjerā. Pēc tam mani sāka respektēt.
Anglijā un Holandē katrā bārā ir pieci par mani spēcīgāki un 20 tikpat labi šautriņu metēji. Šogad es pasaules reitingā esmu astotajā vietā, bet daudzi saka, ka pasaulē esmu labi, ja tūkstošajā vietā. Ja visi angļi sāktu piedalīties Eiropas sacensībās, tad tikai holandieši varētu viņiem sagādāt pienācīgu konkurenci. Tur tas līmenis ir briesmīgi labs.
Vai šautriņās ir kāds vissarežģītākais metiens?
Sarežģīti ir tad, kad pirmo divu bultu spārni traucē trāpīt kādā noteiktā punktā. Tad tur jāmēģina mest no cita leņķa, lai varētu trāpīt. Pārējais ir atkarīgs no tā, cik liela nervozitāte ir konkrētajā brīdī. Tukšā mērķī viss atkarīgs no veiksmes, jo bultiņa var atsities pret stīpu.
Cik grūti ir savākties pēc neveiksmīgiem metieniem?
Sākumā tas tiešām bija grūti un es tagad vairs īsti neatceros, kā ar to tiku galā. Šobrīd, izrādot emocijas, es drīzāk blefoju konkurenta ietekmēšanai. Es nospēlēju spēli un tikai tad spriežu par to, vai esmu parādījis labu vai sliktu sniegumu. Pirmajā televīzijas translētajā spēlē man bija liels stress, domāju, ka dzīvē vairs tik liels nebūs.
Ir bijis kāds kuriozs pirms vai pēc sacensībām?
Vasarā es uz visu augustu devos prom no Latvijas, lai startētu turnīros. Tad es ņēmu līdzi rezerves šautriņas. Vēlāk es devos tikai uz vienu turnīru un nolēmu, ka neņemšu līdzi rezerves šautriņas, jo nekas slikts iepriekš nebija noticis. Pirms svarīgas spēles par vietu turnīra nākamajā kārtā, kuru rādītu "Eurosport" tiešraidē, man tieši nolūza adata. Tā bija mācība uz visu mūžu.
Kā tu iegūsti sev finansējumu, lai izbraukātu starptautiskās sacensības?
Es Eiropā sāku šautriņas mest tikai tāpēc, ka bija cilvēki, kuri man noticēja. Nesen noslēdzu sponsoru līgumus ar SIA "Light House Jurmala" un SIA "Data Security Solutions", kas man ļoti palīdzēs nākamajai pussezonai. Ja pagājušajā gadā es piecas stundas dienā meklēju sponsorus un divas stundas metu šautriņas, tad tagad tas viss būs otrādi.
Nīderlandē arī man ir sponsors. Viņi pie manis paši atnāca, slavēja manu skaisto metienu un piedāvāja mani sponsorēt. Viņi mani Eiropā bija redzējuši. Manu skaisto metienu viņi slavēja visu laiku, bet to, ka labi spēlēju, nav teikuši. Tāpat ar Lielbritānijas kompāniju "Unicorn" man ir sadarbība. Tā ir pasaulē vadošā šautriņu mešanas preču izplatītāja. Vēl gaidu līgumu no Nīderlandes.
Sākumā bija tā, ka viens iedod mazu summiņu, otrs iedod mazu summiņu, ar ko pietiek, lai aizbrauktu uz turnīru, kur nopelnu naudu vēl trim turnīriem. Tā veidojas šī piramīda. Ļoti palīdzēja "SK Jumts" un "Kurzemes Gaļsaimnieks" un "Unicentrs", kā arī Priekules pašvaldība.
Interesanta situācija ir sponsoriem no Anglijas un Nīderlandes. Angļi grib, lai es eju uz profesionāļiem, kamēr nīderlandieši vēlas, lai palieku pusprofesionāļos.
Kā pašam šķiet, kad būsi gatavs profesionāļu līmenim?
Man augustā un septembrī bija ļoti laba sportiskā forma, un domāju, ka varētu janvārī braukt uz profesionāļu atlases sacensībām. Es uzskatu, ka varētu tur kvalificēties, vienīgi tur cīnītos par izdzīvošanu. Es labāk vēl kādus trīs gadus krāšu pieredzi un tas būs daudz izdevīgāk.
Profesionālajā līmenī nepieciešams lielāks finansējums, tiesa tur daudz vairāk var iegūt. Es zinu, ka es spēlēšu profesionālajā līmenī, tikai tas varētu būt pēc kādiem trim gadiem. Es uzskatu, ka esmu jauns un perspektīvs, ar lielu mērķtiecību, un es atradīšu veidu kā izsisties.
Cik liela auditorija ir šim sporta veidam pasaules mērogā?
Tie ir miljoni! Tie tiešām ir miljoni. Šautriņu mešana vispopulārākā ir Lielbritānijā un Nīderlandē. Par "Latvian Open" turnīru interesējās mediji no Nīderlandes, kamēr Latvijā tā atsaucība bija daudz mazāka. Šogad šis turnīrs bija ļoti labā līmenī ar lielu dalībnieku skaits.
Ko tu vari pastāstīt par balvu fondiem šautriņu mešanā?
Ir sporta veidi, kuros jāiegulda 100 000 eiro sezonā, bet atpakaļ var saņemt labi ja desmito daļu. Mums ir otrādi. Pusprofesionālis vienā prestižā turnīrā var iegūt 130 tūkstošus eiro. Skaidrs, ka sezonas laikā mums tik daudz naudas nav jātērē.
Balvu fondi ir iespaidīgi. Profesionāļiem oficiālais balvu fonds ir 10 miljoni sezonā. Augstākā līmeņa spēlētājiem ir arī sponsoru līgumi, un viņi saņem ap 10 miljoniem sezonā.
Treniņš ar TOP spēlētāju maksā piecus tūkstošus eiro stundā. Sākumā pats tam visam neticēju, bet pagrozoties šajā vidē sapratu, ka tā tas varētu arī būt. Naudas tiešām ir lielas. Ziņās lasīju, ka biatlonists Martēns Furkāds sezonas laikā nopelnīja 150 tūkstošus, bet mēs to varam iegūt vienās sacensībās. Ja sportists labi prot mest, tad šautriņās nevar finansiāli nonākt zaudētājos.
Kā tu atpūties no šautriņu mešanas?
Es ar lielāko prieku aizeju uz handbola un hokeja spēlēm, arī teātri apmeklēju. Ir jāatslēdzas no šautriņu mešanas. Tagad braukšu atpūsties uz Parīzi. Man šī sezona bija tik raiba - panākumi, sāpīgi zaudējumi, diskvalifikācijas... Britu Darts organizācijas (BDO) reitings mums ir svarīgākais. Tur sezona sākas ar oktobri un man veicies labi, taču visu laiku nedaudz ir pietrūcis, lai es varētu uzlabot pozīcijas rangā.
Tuvojas svarīgas sacensības "Lakeside" pasaules čempionātā. Kas tev jāizdara, lai pats būtu apmierināts ar savu sniegumu?
Jāuzvar Filips pirmajā kārtā. Es vēlos parādīt tādu sniegumu, lai pēc tam aizietu uz VIP zonu ar smaidu. Negribas palikt kaunā. Ir liela atšķirība, kā es metu uz skatuves un parastos mērķos. Ir reizes, kad var aizvadīt ļoti labu spēli, bet, ja pretinieks uzvar, tad nekas cits neatliek, kā paspiest viņam roku.
Man pavisam nedaudz pietrūka, lai kļūtu par izsēto sportistu, tad man nevajadzētu spēkoties ar vienu no "dūžiem". Tāpēc ir palicis rūgtums par aizvadīto sezonu. Jācīnās, lai vairs tā nebūtu.
Šautriņu mešanā lielu lomu spēlē arī klātesošie skatītāji, kuri augsta līmeņa turnīros tiešām netrūkst. Viņi tur ir diezgan skaļi, vai tas netraucē?
Tur tas viss ir baigi forši. Troksnis ir ļoti monotons, un skatītāji atbalsta. Viņi jau jūt, kad vajag palikt klusākiem. Kad vajag emocijas, tad viņi dzied. Man vajag emocijas, tāpēc patīk skaļš atbalsts.
Vai tev ir informācija, cik maksā biļetes uz tavām spēlēm?
Esmu redzējis, ka biļetes uz manām spēlēm maksā 70 eiro. Biļešu cenas ir iespaidīgas, sākumā pats domāju, kāpēc viņi par to maksā tik lielas summas, jo pa to naudu varētu aiziet, piemēram, uz vairākām hokeja spēlēm.
"Lakeside" pasaules čempionātā biļešu komplekts uz visām spēlēm ar viesnīcu maksā 2000 mārciņu. Tur šo sporta veidu mīl.
Novembrī Latvijā notika pasaules reitinga sacensības "Latvian Open 2014", kur biji ne tikai dalībnieks, bet arī organizators. Pastāsti nedaudz par turnīra rīkošanu.
"Latvian Open" turnīru organizējām pieci cilvēki, kamēr lielajās valstīs šāda līmeņa sacensības rīko ap 30 cilvēkiem. Mums ir viss, lai noorganizētu labu turnīru, vienīgais, kā trūkst, ir tas, ka mums vajadzētu strādāt visu cauru gadu, bet nav cilvēku, kas to darītu.
Šogad mēs konkurējām ar Ziemeļīrijas "Open" turnīru, kuru rādīja "Eurosport" kanālā. Neraugoties uz to, pie mums atbrauca vairāki TOP spēlētāji. Man bija prieks dzirdēt, ka sportisti sacīja, ka brauks vēl uz šo turnīru. Arī BDO vadība bija atbraukusi un atzina, ka viss bijis labā līmenī. Man kā vienam no organizatoriem tas sagādā milzīgu prieku.
Kas nākotnē jāuzlabo turnīra rīkošanā? "Latvian Open" sacensībām pacelta kategorija, kas ir novērtējums šī gada veiksmīgajam turnīram. Tas ir ļoti patīkami. Es vēlētos, lai tas notiktu raitāk. Šogad dalībnieki bija vairāk nekā 200, bet gribētos, lai arī nākotnē brauktu tie visi 300 sportisti, bet tas var novest pie otras galējības, ka pietrūks stendu ar mērķiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
