Pavārgrāmatās un speciālajā literatūrā par zivju ēdieniem ir iespējams atrast visdažādākās receptes un piegājienus zivju zupas gatavošanai. Zvejnieki to vāra savā stilā, makšķerniekiem ir citi paņēmieni, bet tūristiem - vēl savādāki. Viss ir atkarīgs no zivju daudzuma, veida un ēdāju gaumes.
Par pamatu gan kalpo viens nosacījums - jo daudzveidīgāks ir zivju klāsts, jo garšīgāka būs zupa. Turklāt visas zivis, pat pašas sīkākās, ir jāizķidā. Diemžēl ir pagājuši tie laiki, kad ūdeņi bija tīri un nekaitīgi, līdz ar to vairs nav īsti spēkā dažu rūdītu vārītāju uzskats, ka vislabākais buljons iznāk no neķidātām zivīm.
Lai iegūtu pēc iespējas aromātiskāku buljonu, vispirms ķeras pie vismazākajām zivīm un tikai tad, ja ar tām izrādās par maz, jāņem talkā prāvākās. Kopā ar smalkajām zivtelēm katlā nonāk arī galvas, spuras un asakas. Visu liek aukstā ūdenī; ja zivju ir pamaz, labāk samazināt arī porciju skaitu, nevis mēģināt ar ūdeni "pastiept zupu garāku". Jāņem vērā arī tāda nianse, ka vārīšanas procesā šķidrums iztvaiko; pat tad, ja zupa tikai mazdrusciņ burbuļo, pēc 40-50 minūtēm gandrīz puse šķidruma būs iztvaikojusi, bet liet klāt no jauna nepavisam nav vēlams.
Lai iegūtu visus maksimālos labumus no asakām, spurām un galvām, buljons ideālajā variantā būtu jāvāra diezgan ilgi - pat pusotru līdz divas stundas, taču vairumā pavārgrāmatu šis laiks tiek saīsināts līdz tām pašām 40-50 minūtēm. Un, ja nu pavisam pietrūkst laika, tad zivju zupu var izvārīt arī 20 minūtēs, protams, garša daudz zaudēs no sava burvīguma.
Zivju filejas sagriež gabaliņos un liek buljonā 5-8 minūtes pirms vārīšanas beigām, atkarībā no gabaliņu biezuma, bet jāraugās, lai maigā zivs gaļa nepārvārās, jo tad kļūs "nekāda" - sausa un bezgaršīga. Lai pārbaudītu, vai zivs ir īstajā kondīcijā, tajā iedur tievu kociņu, un tam bez aizķeršanās jāiziet cauri mīkstumam, to nesašķaidot.
Reizēm filejas gabaliņus mēdz likt katlā pašā vārīšanas sākumā, un tad, kad tie ir gatavi, izņem no buljona, saliek bļodiņās un pašās beigās pārlej ar karstu zupu.
Bez zivs filejām zupai noder arī citi produkti, piemēram, 20 minūtes pirms vārīšanas beigām katlā ieber gabaliņos sagrieztus kartupeļus. Tomēr ir arī tādi pārliecināti makšķernieki, kas turas pie uzskata, ka kartupeļi zivju zupai nepagalam neder. Gaumes lieta!
Lai zupa būtu sātīgāka, tai mēdz pievienot arī grūbas, putraimus un pat mannu, taču, ja tos vāra tajā pašā katlā, kur visu pārējo, jārēķinās, ka daļa putraimu pieķersies pie astes vai spurām un tos nāksies izmest laukā kā neēdamo daļu. Tradicionālas zivju zupas piedevas ir sīpoli, pipari un laurlapas. Par to, precīzi kurā brīdī likt katlā, īstas vienprātības nav, taču vairums zupas speciālistu iesaka piparu graudiņus bērt klāt pašā sākumā, sīpolu pielikt 15 minūtes pirms vārīšanas beigām, bet laurlapu - gandrīz pašās beigās.
Atkarībā no gaumes un vēlmēm zupai pievieno nedaudz burkānu (iepriekš var apcept sviestā), saspaidītu ķiploka daiviņu, kā arī selerijas un pētersīļa sakni. Jebkuras piedevas daudzumu nosaka tradicionāli - pagaršojot, bet galvenais, lai tās nenomāc zupas īsteno aromātu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
