Lielais orientēšanās dzinulis ir mamma – orientēšanās vidē pazīstamā Gunta Lebedoka, kuras iedvesmoti mežā regulāri dodas Anna, viņas abas meitas Karlīna un Elīza un vīrs, Pārdaugavas Montesori sākumskolas direktors Kārlis. Arī Anna Andersone ar ģimeni šogad pievienojas #BeActive vēstnešiem!
Ko jums nozīmē kustība un aktīvs dzīvesveids un kā ikdienā tam atrast laiku?
Anna: Laiks ir speciāli jāieplāno – arī aktīvam dzīvesveidam. Mums lielisks motivators – mana mamma, kura vasaras sezonā orientējas piecas dienas nedēļā vasarā. Mēs katrs cenšamies kaut cik turēt līdzi.
Taču orientēšanās ir tas, ko darām visi kopā, jo katram ģimenē ir vēl cita aktīva aizraušanās – man vingrošana, joga, Karīnai vieglatlētika, Kārlim futbols un Elīzai dejošana.
Mēs labi apzināmies – fiziskās aktivitātes ikdienā ir svarīgas mūsu veselībai un labsajūtai, bet orientēšanās mežā ir gan emocionāls, gan fizisks lādiņš.
Vai reizēm nemeklējat attaisnojums nesportot, aizbildinoties ar laika trūkumu, negribēšanu? Kā tam tiekat pāri?
Kārlis: Ir svarīgi ieiet ritmā, lai veidotos ieradums. Jāaiztur vismaz divas nedēļas. Arī mēs pa brīdim izkrītam no tā ritma – neaizbraucam vienu nedēļu, otru, tad arī trešo varbūt var izlaist... Tāpēc svarīgi sevi divas nedēļas piespiest ieiet ritmā, tad ir vieglāk. Līdzīgi arī ziemā – orientēšanās sacensības Magnēts notiek katras brīvdienas un tā mums ir laba tradīcija – reizi brīvdienās braukt kopā visai ģimenei paskriet.
Anna: Vispār jau orientēšanās ir ne tikai šīs, bet visas mūsu paplašinātās ģimenes sports – arī mani divi brāļi un viņu ģimenes orientējas.
Kā jums izdevies meitas iesaistīt un likt viņām saprast, ka aktīvs dzīvesveids ir svarīgi? Ar personīgo piemēru?
Anna: Mēs ceram. Karlīna ir ļoti aktīva, taču arī Elīza, lai gn skriešana mežā varbūt nav mīļākā nodarbe, brauc mums līdzi. Tā ir mūsu kopīgā atpūta.
Vai mērķtiecīgi domājat par fizisku kustēšanos sēdošā darba dēļ?
Anna: Jā, mums ir sēdoša ikdiena. Tieši nesen pievērsu uzmanību kārtējam pētījumam, kurā uzsvērts – cilvēki, kas kustās, būs ilgāk veselīgi.
Bieži vairāk uzsvērti tiek dažādi mīti par to, ka kustība domāta svara kontrolei un tamlīdzīgi. Taču kustības pirmkārt un galvenokārt ir svarīgas veselībai un labai pašsajūtai. Tāpēc gribu ikvienu jebkurā vecumā mudināt – nav jābaidās, ja kaut kas nav darīts. Iešana mežā ir piemērota jebkuram jebkurā vecumā.
Kārlis: Orientēšanās mežā, manuprāt, ir visdemokrātiskākais veids, kā sākt kustēties. Mežā tu esi viens, izej savu distanci, ja kādu satiec – tikai pieklājīgi pamāj ar galvu. Pat, ja tu gribi sacensties, tu to nejūti. Katrs iet savu distanci, savā ātrumā un visi viens otru atbalsta. Nav tāda sāncensība.
Anna: Protams, ja ir vēlme sacensties, sacensību garu arī var noķert.
Kā pašiem – orientējoties sacenšaties vai darāt to priekam?
Anna: Kā nu kuram – mammai Guntai un Karlīnai ir sacensību gars, Kārlis sacenšas pats ar sevi un reizēm ar draugiem, bet mēs ar Elīzu reizēm ejam vienkārši pastaigāties prieka pēc, pavērot mežu, ko var pa ceļam ieraudzīt – sūnas, kāpas vai priedes. Tā var būt arī pastaiga mežā.
Kāda būtu jūsu ieteikuma formula – kā sevi motivēt būt fiziski aktīviem ikdienā? Salikta sporta soma vienmēr "pa rokai", piemēram?
Anna: Katram tā plānošana atšķiras. Lai mēs aizdotos uz orientēšanos, mēs to ieplānojam savā ģimenes kalendārā – tas mums ir īpaši atzīmēts. Vēl noder ritms – parasti uz Magnētu dodamies trešdienās, jo tas ir mums tuvāk Pārdaugavā. Ja negadās kāds cits ļoti svarīgs notikums, trešdienās mēs orientējamies. Vingrošana ir manā plānā katru rītu, Karlīnai vieglatlētikas treniņi skolas sezonā ir pēc stundām, Kārlis arī futbolu spēlē, kad gribās.
Gunta: Lai trenētu savu līdzsvaru, ar velo uz veikalu braucu dienās, kad tur ir senioru atlaides. Velosipēds palīdz uzturēt koordināciju un līdzsvaru, kas ir zināmā vecumā ļoti svarīgi. Vēl es regulāri skrienu Stirnu buka taku skrējienu.
Kārlis: Jūs zināt, cik Gunta noskrēja šogad? 89 kilometrus – no Munameģa līdz Opekalna baznīcai.
Dzirdējām, ka mamma ir leģendāra orientēšanās sporta veidā – smej, ka viņa dzīvojot mežā.
Anna: Jā, mamma ir mūsu ģimenes un orientēšanās lielā leģenda, ar ko mēs ļoti lepojamies.
Kārlis: Viņa ir arī milzu motivators – ir ļoti daudz reizes, kad bez šī pamudinājuma paši nesaņemtos. Bet Gunta piezvana, pasaka, ka tu būsi komandā – kā atteiksim..
Kā Jums, Gunta, sākās orientēšanās?
Gunta: Vispār es biju pēdējā sportā klasē. Šogad aprit 51 gads un vēl bišķiņ, kopš orientējos – sākums bija 1972. gada 25. maijā. Tā kustība sākās Rīgā, kur Magnēts jau trīs gadus pastāvēja. Cēsīs divi aktīvi puiši no Tehniskās universitātes, kuri strādāja Priekuļos – viņi izdomāja, ka Cēsīm vajag savu Magnētu un nosauca par Meridiānu. Gadījās tā, ka es tieši uz pirmo aizgāju un pārējais jau ir vēsture....
Kas jums šajā sportā patīk?
Gunta: Tas ir azarts. Spēle.
Bet ne ātrums?
Gunta: Noteikti nē. Galvenais ir atrast. Skolā man bija traki ar sportu – visur piecinieki, bet fizkultūrā – trijnieks. Tad sāku pakāpeniski skriet.
Vēl gandrīz pārtraucu, kad bērni ienāca manā dzīvē – Anna, māsa un vēl divi brāļi. Viss, iespējams, būtu beidzies, ja ne viens brauciens uz Zviedriju. Ņēmu Annu līdzi un braucu, Annai patika. Tad pakāpeniski arī Latvijā sāka ienākt orientēšanās mazākiem bērniem. Tagad jaunākā dēla pirmā meita pirmo Magnētu mammas slingā veica.
Kārlis: Man šķiet, ka svarīgs ir tieši tas kopīgais piedzīvojums. Visi iznāk ārā no meža, katrs noskrējis savu distanci un tad mēs varam salīdzināties – uuu... šiten es baigi kļūdījos. Tā mēs rādām viens otram karti un skatāmies, kā kuram gājis.
Anna: Man arī ļoti foršas šķiet daudzdienu sacensības. Mums pat ir ģimenes tradīcija katru vasaru braukt uz trīs dienu sacensībām Kāpa, dzīvot vai nu teltīs, vai turpat kādā īrētā namiņā. Tad braucam plašā saimē un visi piedalās. Tas ir lielisks ikgadējs lielais ģimenes salidojums.
Kārlis: Taču tas ir katram citādi – dažiem tas ir kārtīgs sports, viņi skrien neskatoties. Mellenes nelasa. Mēs gan ... skrienam un pa brīdim – Wou, mellenīte!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
