Projektu atbalsta
Sponsor Logo

Skaļi, tomēr draudzīgi: labākie hokeja fani pasaulē

Neatņemama Latvijas izlases sastāvdaļa visos čempionātos, pat valstsvienības talismans, ir tās līdzjutēji – gan tie, kas izlasi atbalsta tepat Latvijā, pie TV ekrāniem mājās, krogos, fanu teltīs un pat brīvā dabā, gan tie, kas katru gadu lielākā vai mazākā pulkā – atkarībā no pasaules čempionāta norises vietas – nemainīgi dodas klātienē atbalstīt mūsu valstsvienību.

Foto: LETA

Par projektu “Kā top Latvijas izlase?”

Ik pavasari satrauktām sirdīm sekojam līdzi mūsu hokeja izlases sniegumam pasaules čempionātā, bet cīņa uz ledus nav viss, kas veido mūsu valstvienību – tie ir arī cilvēki ārpus laukuma un tradīcijas. Spēcīgas un vienojošas. Projektā “Kā top Latvijas izlase?” ielūkosimies hokeja valstvienības tapšanas aizkulisēs, lielāko uzmanību pievēršot lietām, cilvēkiem un norisēm, kas pavasara hokeja kaislību laikā nereti paliek nepamanītas.

Portāls “Delfi” vēl pirms čempionāta iztaujāja trīs Latvijas izlases atbalstītājus no trim dažādām Latvijas pilsētām, katru ar savu atšķirīgu pieredzi, lai noskaidrotu Latvijas izredzes gaidāmajā čempionātā, uzzinātu katra līdzi jušanas vēsturi, viedokli par visu laiku labākajiem Latvijas izlases spēlētājiem un treneriem, skaistāko vārtu guvumu, sāpīgāko zaudējumu un citas ar Latvijas izlasi un hokeju kopumā saistītas nianses.

Iepazīsties, mūsu trīs līdzjutēji!

Emīls Dreiblats

No Liepājas (43 gadi), grupas “Willow Farm” mūziķis.

Ludmila Glazunova

No Jūrmalas (41 gads), tūrisma operatora “Travel Art LV” projektu koordinatore.

Rūdolfs Švēde

No Valmieras (29 gadi), “Radio TEV” ētera personība.

Pastāstiet par savām pirmajām atmiņām, kas saistītas ar hokeju!

Rūdolfs: Pirmās atmiņas par hokeju man saistās ar hokeja čempionāta spēles klausīšanos pie vecvecākiem, sēžot pie lielā padomju laikos ražotā radio aparāta. Vairs gan neatceros, vai tā bija pasaules čempionāta spēle vai kāda pārbaudes spēle, tomēr tas, ko atceros, – Jānis Dimants spraigi komentēja, ka uz laukuma ir ielūzis ledus. Tas noteikti bija deviņdesmito gadu beigās.

Ludmila: Atceros, ka vecāmamma vēl PSRS laikos skatījās hokeju un kladītē pierakstīja rezultātus un citu statistiku. Sākumā man tas šķita smieklīgi, taču pamazām arī man pašai tas iepatikās un bija pat interesanti. Otra spilgtākā atmiņa – 1998. gadā, skatoties pasaules čempionātu, ja nemaldos, Vērmaņdārzā, mazais pa punci dauzījās kā negudrs. Tiesa gan, laikam ritot, pats par izcilu fanu nav kļuvis, šis būs tikai otrais čempionāts, kad viņš atbalstīs Latvijas hokeja izlasi klātienē, atlidojot no Francijas, kur studē.

Emīls: Tā nu sanācis, ka hokejs, šķiet, bija pirmais sporta veids, ar kuru tiku iepazīstināts. Tas bija laiks, kad “Rīgas Dinamo” gaitām PSRS Augstākajā līgā sekoja daudzi, un mans tēvs nebija izņēmums. Skaidri atceros, kā, tikko rakstīt iemācījies, mēģināju no avīzes “Sports” pārrakstīt PSRS čempionāta turnīra tabulu. Rotaļu lācis kļuva par vārtsargu, kuru centos apspēlēt ar plastmasas nūju un ripu.

Vai atceries savu pirmo pasaules čempionātu, kuram sekoji? Kurš tas bija, un kādas ir tavas spilgtākās atmiņas par to?

Ludmila: Tas bija 2001. gads. Mums, dažiem trakiem darba kolēģiem, radās doma: “Ei, laižam uz Ķelni!” Nebiju tērējusi stipendiju, tā ka ceļam pietika. Sēdāmies manas mammas vecajā “golfiņā” un devāmies ceļā. Pa ceļam nakšņojām pie paziņām Diseldorfā, pirms tam izstāvot garās rindas uz Polijas robežas, kur, līdzīgi kā mēs, uz čempionātu devās tūkstošiem latviešu... Atceros, kā Ķelnes arēnā kāds fans man iedeva “Sprite” pudeli, sakot: “Padzeries!” Savā naivumā padzēros arī... Kopš tās reizes čempionāta laikā nedzeru neko, iepriekš nepaostot saturu. No Ķelnes palicis daudz spilgtu atmiņu, tāpēc braukšana uz čempionātiem kļuva par slimību un pat apsēstību, ko var raksturot šādi – “Trakais hokeja pavasaris”.

Emīls: Pēc iepazīšanās ar “Dinamo” nāca plašāki apvāršņi – pasaules čempionāti ar PSRS izlases līdzdalību. Spilgti atceros 80. gadu sākumā valdošo antipatriotismu – galvenais, lai krievi neuzvar! Lielākās cerības tolaik tika liktas uz Čehoslovākijas izlasi. Tā izteikti labi jau atceros 1985. gada čempionātu, kad “sarkanā mašīna” zaudēja gan čehiem, gan kanādiešiem un palika tikai trešā. Vēlāk, kad pasaules hokeja kartē kā neatkarīga valsts tika iezīmēta Latvija, iespēju robežās esmu sekojis līdzi visiem turnīriem ar tās līdzdalību. Arī klausoties radioreportāžas, ja TV translāciju nebija vai tās nebija pieejamas.

Rūdolfs: Pirmais īstais čempionāts, kuram sekoju līdzi no sākuma līdz beigām, bija 2006. gadā, kad tas pirmoreiz notika Rīgā. Toreiz hokejs ļoti spēcīgi rezonēja sabiedrībā un interese bija pamatīga. Tad arī manā dzīvē ienāca tradīcija – bieži doties pie draugiem, lai, kopā skatoties spēles, turētu īkšķi par savējiem.

Latvijas valstsvienības atbalstītāji vienmēr ir bijuši uzdevumu augstumos. Domāju, ka mūsu hokejisti nekad nav varējuši sūdzēties par atbalsta trūkumu pat neveiksmes gadījumā. Latvijā mīl hokeju, un tieši tāpēc varam ar lepnumu sevi dēvēt pat labākajiem faniem pasaulē! Rūdolfs Švēde no Valmieras

Kāds ir tavs pasaules čempionātu stāžs, cik čempionātiem ir sekots?

Emīls: Kas tad to var saskaitīt... Ja skaita visus čempionātus kopš bērnības, tad sanāk pāri par trīsdesmit.

Cik čempionātos bijusi izdevība Latvijas izlasi atbalstīt klātienē?

Ludmila: Visus čempionātus kopš 2001. gada, izņemot 2007. gadu, kad čempionāts risinājās Maskavā. Šis būs mans 18. čempionāts.

Katram čempionātam ir bijis savs šarms, savi piedzīvojumi, un katrā noticis kaut kas tāds, ko varēs atcerēties vēl ilgi, taču foršākais laikam bija Kanādā, Halifaksā, kad kanādieši nāca klāt un taujāja – vai visa mazā Latvija ir atbraukusi uz Kanādu?

Protams, arī 2009. gads, kad Latvijas izlase augstākajā divīzijā pirmoreiz uzvarēja Šveices un Zviedrijas valstsvienības. Atceros, ka toreiz pa īstam raudājām aiz laimes!

Emīls: Klātienē esmu bijis uz diviem pasaules čempionātiem – 2000. gadā Sanktpēterburgā un 2006. gadā Rīgā. Abas reizes biju akreditēts žurnālists un centos līdzi jušanu apvienot ar darba pienākumiem. Vai arī otrādi. 

Pēterburgā mani pienākumi gan bija tādi vaļīgāki, pat krievu apsargus izdevās pārliecināt, ka man kā žurnālistam noteikti jānokļūst tribīnē pie Latvijas līdzjutējiem. Tur noteikti bija daudz jautrāk nekā solīdajā, pastīvajā preses ložā. 

Rīgas čempionātā gan strādāju ar pilnu jaudu. No 2006. gada turnīra spilgtākās atmiņas bija intervijas ar tolaik pavisam jaunajiem Sidniju Krosbiju un Aleksandru Ovečkinu, kā arī veterānu Brendanu Šenehanu. Protams, arī smagā sagrāve pret Kanādu – to spēli vairākkārt pārtrauca līdzjutēju huligāniskās rīcības dēļ, un tas varētu būt laika ziņā garākais hokeja mačs, ko esmu skatījies klātienē. 

Vēl atceros Pēterburgas auksto pavasari – pie mums jau bija klāt pirmais siltuma vilnis, tādēļ uz Krieviju aizbraucu vienā džemperī. Bet tur – no rītiem salnas un temperatūra ap nulli, dienā iesila knapi līdz +10 grādiem. Labi, ka tirgū vien par pāris dolāriem varēja nopirkt samērā siltu jaku.

Rūdolfs: Līdz šim vēl nekad neesmu pasaules čempionātu vērojis klātienē, tāpēc gaidu 2021. gadu, kad varētu šo savu apmeklētības antirekordu beidzot lauzt. Esmu klātienē atbalstījis izlasi tikai pārbaudes spēlēs un secinājis, ka atmosfēra arēnā ir fenomenāla, tomēr mājās palikšanai arī ir savi plusi – televizorā, piemēram, redzami atkārtojumi...

Kas, tavuprāt, raksturo Latvijas izlasi?

Emīls: Ilgus gadus viena no raksturīgākajām Latvijas izlases iezīmēm bija neprognozējamība – varējām uzvarēt stipros un zaudēt sava līmeņa un pat vājākiem pretiniekiem. Nu jau tas gan, šķiet, pagājis – vismaz līdz ar Boba Hārtlija parādīšanos, tā izskatās, sākušies jauni laiki.

Rūdolfs: Pēdējos pāris gados, mainoties Latvijas Hokeja federācijas un izlases vadībai, domāšanas un spēles stilam, mainījies arī Latvijas izlases raksturojums. Beidzot izlase spēlē modernu, mūsdienīgu hokeju, un no tā arī mainās rezultāts. Valstsvienības sauklis tagad ir: “Lauvas sirds!” Ir prieks, ka mūsu domāšana iet roku rokā ar spēli un ticību saviem spēkiem.

Ludmila: Kopš sekoju līdzi Latvijas hokeja izlases gaitām, izlases sastāvs ir mainījies ļoti strauji, tādējādi arī attieksme. Lielākās pārmaiņas bija vērojamas, kad trenera grožus pārņēma Ziemeļamerikas eksperti – vispirms Teds Nolans, pēcāk arī Hārtlijs. Viņu vadībā izlase bija un ir gatava cīnīties par uzvaru pret jebkuru pretinieku, vērojams apbrīnojams cīņasspars un vēlme uzvarēt katrā spēlē.

Ar ko īpaši ir Latvijas izlases atbalstītāji?

Rūdolfs: Latvijas valstsvienības atbalstītāji vienmēr ir bijuši uzdevumu augstumos. Domāju, ka mūsu hokejisti nekad nav varējuši sūdzēties par atbalsta trūkumu pat neveiksmes gadījumā. Latvijā mīl hokeju, un tieši tāpēc varam ar lepnumu sevi dēvēt par labākajiem faniem pasaulē!

Ludmila: Līdzīgi kā mainījies izlases spēles stils, arī atbalstītāju loks šajos gados ir krietni vien mainījies. Taču galvenā iezīme visos laikos – skaļi, tomēr draudzīgi un miermīlīgi.

Emīls: Prasīgums ir pirmā lieta, kas nāk prātā, domājot par izlases atbalstītājiem. Esam jau tik ļoti pieraduši, ka Latvijas valstsvienība spēlē elites grupā, ka izkrišana uz I divīziju būtu traģēdija.

Ja būtu jānosauc Latvijas izlases visu laiku labākais spēlētājs, kurš tas būtu?

Ludmila: Manuprāt, būtu negodīgi izcelt tikai vienu spēlētāju. Mums ir bijis ļoti daudz vērtīgu personību – Kārlis Skrastiņš, Sergejs Žoltoks, Sandis Ozoliņš, Artūrs Irbe un vēl daudzi citi. Šobrīd mēs visi ļoti gaidām Elvi Merzļikinu, un Kaspars Daugaviņš, kas vienmēr tiek gaidīts izlasē, jau ir klāt...

Emīls: Grūti vienu vienīgu izcelt. Iespējams, tas ir Irbe, kura pienesums un devums izlasē ir nepārvērtējams. Ne velti savulaik pirms čempionātiem tas bija galvenais jautājums – vai “Mūris” būs vai ne? Ja būs, tad viss būs kārtībā.

Rūdolfs: Latvija vienmēr ir bijusi komandas, kolektīva tipa izlase, tāpēc grūti ir izcelt kādu vienu. Katram laikam ir bijuši savi varoņi, tomēr par tādiem varam saukt teju vai visus. Vienā spēlē “Soča” (Kristaps Sotnieks) pavelk, citā Irbe nosargā, vēl vienā Kerčs uztaisa pauzi vai Balcers “izpogā” visu aizsardzību. Tomēr, ja jāizceļ viens vienīgs, tad statistika nemelo – tas ir Sandis Ozoliņš, kurš pagaidām vienīgais no Latvijas izcīnījis Stenlija kausu.

Bet kurš, tavuprāt, ir Latvijas izlases visu laiku labākais treneris?

Emīls: Tas, bez šaubām, ir Bobs Hārtlijs. Šajos divos gados izlasē ir pamainījies kas tāds, ko es ļoti vienmēr esmu vēlējies redzēt, un runa nav tikai par rezultātiem vai spēles stilu, kas gan arī kļuvis acij baudāmāks. Runa ir par kaut ko netveramu, kaut ko, ko es vēl vārdos neesmu formulējis. Bet šī man šķiet komanda ar lielo burtu. Valstsvienība, kādu to vienmēr esmu vēlējies redzēt.

Rūdolfs: Manā vērtējumā visu laiku labākais izlases treneris ir Hārtlijs. Tas ir cilvēks, kas mums devis to īsto pārliecību, to tieksmi pēc panākumiem un visvairāk – ticību sev. Iespējams, kāds varētu to pašu teikt par Tedu Nolanu, jā, daļēji tam varu piekrist, taču Hārtlijs ir ar nopietnāku attieksmi un, manuprāt, ir profesionālāks. Tie treneri, kas Latvijai palīdzējuši pakāpties uz eliti vai kvalificēties olimpiskajām spēlēm, ir uzskatāmi par varoņiem, tomēr to īsto ticību un cerību, kura pēdējos gados kaut kur bija pačabējusi, pa īstam mums atkal ir atdevis Hārtlijs.

Ludmila: Arī šeit izcelt kādu vienu nebūtu korekti. Viens gan ir pilnīgi droši – Hārtlija vadībā Latvijas hokeja izlase izskatās ļoti pārliecinoši!

Līdzīgi kā mainījies izlases spēles stils, arī atbalstītāju loks šajos gados ir krietni vien mainījies. Taču galvenā iezīme visos laikos – skaļi, tomēr draudzīgi un miermīlīgi. Ludmila Glazunova no Jūrmalas

Kurš no visiem Latvijas izlases vārtu guvumiem, tavuprāt, ir skaistākais?

Emīls: Aleksandra Beļavska piruete 2000. gada čempionātā pret baltkrieviem. Varbūt arī tādēļ, ka to redzēju klātienē.

Rūdolfs: Par tādiem gribētos saukt Rūdolfa Balcera papildlaika uzvaras vārtus pār norvēģiem 2018. gada pasaules čempionātā. Neviens par tādu Balceru nebija dzirdējis, un komanda pirms čempionāta domāja, ka viņš ir tūrists.

Tomēr jāatzīst, ka visskaistākie bija visi pieci vārtu guvumi pret Baltkrievijas izlasi 2005. gadā, kad uzvarējām un ieguvām ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm Turīnā.

Ludmila: Vērtīgākie vārti – 1996. gada 20. aprīlis, Latvijas izlases spēle pret Šveici, kad Oļegs Znaroks ieveda Latvijas hokeja izlasi elitē!

Un kura ir Latvijas izlases skaistākā uzvara?

Rūdolfs: Par visu laiku skaistāko uzvaru jāatzīst Latvijas uzvara pār Krieviju Maskavā. Spēle, kuras laikā tika patērēts daudz nervu, tomēr pēc šīs uzvaras virmoja patīkama gaisotne un cilvēki bija devušies ielās, lai skandinātu: “Irbe kā mūris!”

Ludmila: Bez šaubām – 2000. gada Latvijas izlases uzvara pār zvaigžņoto Krievijas valstsvienību Sanktpēterburgā!

Emīls: Nebūšu oriģināls – uzvara Pēterburgā pār Krievijas zvaigžņoto komandu. Kaut gan emocionāli neatpaliek arī neticamā atspēlēšanās olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā Rīgas Sporta pilī 2005. gadā pret Baltkrievijas izlasi.

Bet sāpīgākais zaudējums?

Ludmila: Zaudējums Vācijas izlasei Phjončhanas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā.

Emīls: Arī man visvairāk kremt zaudējums olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā Rīgā pret Vāciju, kas liedza spēlēt Phjončhanā. Ja jānosauc sāpīgākais zaudējums pasaules čempionātos, tad tas ir zaudējums Ukrainai 2001. gadā Vācijā. Bijām vinnējuši ASV izlasi, bet šis zaudējums ukraiņiem lika cīnīties nevis par vietu ceturtdaļfinālā, bet vietas saglabāšanu elitē.

Rūdolfs: Pēdējā laikā bijuši divi sāpīgi zaudējumi. Viens no tiem pret ASV. Spēle, kurā tiesnesis negodīgi nolaupīja Latvijas izlasei vairākus vārtu guvumus. Otra sāpe bija 2017. gadā – zaudējums mājiniekiem Vācijas valstsvienībai, kas liedza iekļūt labāko astotniekā.

Ja būtu jānosauc visu laiku Latvijas “All-Star” piecinieks, kas tavā versijā tajā būtu...?

Emīls: Kārlis Skrastiņš, Sandis Ozoliņš, Aleksandrs Beļavskis, Sergejs Žoltoks, Aigars Cipruss.

Katrs no viņiem ir spilgta personība, lielisks hokejists un devis daudz Latvijas valstsvienībai. Katram no nosauktajiem spēlētājiem ir arī savas stiprās puses, savi trumpji, kas kopā dod rezultātu. No šādām komponentēm varētu sastāvēt ideālā Latvijas izlase!

Rūdolfs: Vārtos – Irbe. Te komentāri lieki (rezervē Merzļikins, jo viņš top par mūsdienu Irbi).

Uzbrukumā – Žoltoks (fenomenāls spēlētājs, snaiperis, kāda Latvijai bijis retu reizi), Daugaviņš (iespējams, ne labākais snaiperis, tomēr lielisks komandas vilcējs un motivators), Balcers (ar skatu nākotnē). Aizsardzībā – Ozoliņš un Skrastiņš. Ozo un Dzelzs vīrs komentārus neprasa.

Ludmila: Ļoti grūts jautājums, jo grūti būt objektīvai. Labi, lai būtu, – Balderis, Daugaviņš, Beļavskis, Ozoliņš, Skrastiņš. No šiem visu laiku labākajiem spēlētājiem varētu izveidot superizlasi!

Ludmila ar citiem Latvijas hokeja izlases faniem

Kur šogad plāno sekot Latvijas izlases gaitām? 

Rūdolfs: Šogad čempionāts piezadzies ļoti ātri, un, ja godīgi, plāni taps pēdējā brīdī. Ticu, ka spēles tiks vērotas draugu lokā, tomēr kāda spēle tiks vērota arī divatā – es un TV ekrāns. 

Ludmila: Kā ierasts, arī šogad Latvijas izlasi došos atbalstīt klātienē, tātad – uz Bratislavu! 

Emīls: Katru pavasari prātoju, ka nākamgad gan derētu aizbraukt uz pasaules čempionātu un klātienē vērot spēles, bet lielākoties tā tas arī paliek – idejas līmenī. Arī šogad spēles skatīšos mājās TV, galvenokārt – ģimenes lokā. 

Kura līdz šim bijusi neparastākā vieta, kur atbalstīta Latvijas izlase? 

Ludmila: Ar izlasi man ir nopietnas attiecības, tāpēc nekādas dīvainības netiek pieļautas, taču Aļonas Ostapenko “Rolland Garos” finālam sekoju līdzi sava bērna vidusskolas izlaidumā un gandrīz palaidu garām brīdi, kad viņu apsveica.

Rūdolfs: Līdz šim bijis daudz neierastu vietu, kur esmu vērojis Latvijas izlases spēles, – braucot uz pasākumu automašīnā, stāvot pieturā, ejot pa ceļam, reiz pēdējo trešdaļu vēroju elektropreču veikalā, bet, manuprāt, neparastākā vieta, kur esmu sekojis līdzi hokejam, bija kartupeļu lauks stādīšanas talkas laikā.

Emīls: Savulaik, kad strādāju par aktieri Liepājas teātrī, kādas izrādes laikā brīvajos brīžos skrēju uz teātra bufeti, lai sekotu Gunāra Jēkabsona dinamiskajai radioreportāžai par notikumiem 2000. gada pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā (1999. gada novembrī bija arī tāds brīnums) Šefīldā.

Ilgus gadus viena no raksturīgākajām Latvijas izlases iezīmēm bija neprognozējamība – varējām uzvarēt stipros un zaudēt sava līmeņa un pat vājākiem pretiniekiem. Nu jau tas gan, šķiet, pagājis – vismaz līdz ar Boba Hārtlija parādīšanos, tā izskatās, sākušies jauni laiki. Emīls Dreiblats no Liepājas

Kāda ir tava Latvijas izlases atribūtika? Iespējams, ir kādi īpaši atbalstīšanas rituāli?

Rūdolfs: Pēdējā laikā esmu nedaudz palaidies un ar atribūtiku neaizraujos, tomēr senāk, kad biju mazāks, vienmēr biju izvilcis no skapja karogu, kas atradās goda vietā.

Par rituāliem runājot, viens no tādiem ir – spēles laikā nesēdēt. Tas man ļauj justies tuvāk komandai.

Emīls: Mans sava veida rituāls – parasti pirms čempionātiem un spēlēm rūpīgi iepazīstos ar situāciju mūsu komandas nometnē, papētu arī pretinieku. Ieradums, kas aizsācies laikā, kad strādāju par žurnālistu, tāpēc ne vienmēr spēju būt vienkārši līdzjutējs. Gribas analizēt, saprast, izzināt, kādēļ spēle un turnīrs attīstās tieši tā un ne citādi.

Ludmila: Kā katram īstam Latvijas fanam, man mājās ir pilns atribūtikas komplekts – cepures, krekli, šalles. Taču pasaules čempionāts man nav izklaides, bet darbavieta – esmu fanu grupas vadītāja un arī darbojos kā žurnāliste, tāpēc spēļu laikā Latvijas kreklā neesmu. Izlases kreklu reizēm uzvelku tikai latviešu krodziņā.

Kad Latvijas izlase beigusi dalību čempionātā, kuras valsts izlasei jūti līdzi?

Emīls: Man allaž mīļa bijusi Kanādas izlase, tāpēc vienmēr sekoju līdzi tās sniegumam un atbalstu to.

Ludmila: Arī es jūtu līdzi Kanādai. Iespējams, tāpēc, ka man patīk kanādiešu spēlētais hokejs, iespējams, tāpēc, ka Kanādā tika sarīkots lielisks hokeja čempionāts, kuru es apmeklēju.

Rūdolfs: Nav vienas konkrētas izlases, kurai jūtu līdzi. Skatos visas spēles un parasti, ja tā nav mūsu valsts izlase, esmu par vājāko, tā teikt, “underdog”. Esmu par skaistu hokeju, lai kas to spēlētu.

Kā šogad veiksies Latvijas izlasei?

Ludmila: Visi Latvijā cer, ka mūsu izlase iekļūs ceturtdaļfinālā, taču, manuprāt, tas nebūs viegls uzdevums.

Rūdolfs: Ņemot vērā, ka Latvijas izlase ir gandrīz optimālā sastāvā, gribas domāt, ka mums šogad veiksies labi. Par konkrētu vietu runājot, šķiet, ka šogad Latvijai atkal vajadzētu iekļūt labāko astotniekā, iespējams, pat četriniekā. Tātad, rēķinot vidēji aritmētisko, Latvija ierindosies sestajā vietā.

Emīls: Ir visi priekšnosacījumi, lai iekļūtu ceturtdaļfinālā, kur pagājušajā gadā likām zviedriem krietni pasvīst. Domāju, ja tiksim izslēgšanas spēlēs, nekas nav neiespējams. Kādēļ lai neaizsniegtos līdz medaļām? 

Un pēdējais jautājums – kā tev šķiet, kuras valsts izlase šogad triumfēs čempionātā?

Rūdolfs: Kā patriotam gribētos teikt – Latvija, tomēr, cenšoties spriest objektīvi, jāatzīst, ka vēl neesam tam gatavi. Iespējams, nākamgad. Domāju, šogad trijniekā būs Kanāda, Zviedrija un Krievija.

Emīls: Zviedrija. Varbūt pēkšņi pārsteigumu sagādās ASV, kas pēdējā laikā pasaules čempionātiem deleģē arvien spēcīgāku sastāvu. Krievijai ir labs papildinājums no NHL, taču krievu zvaigznes bieži vien ir neprognozējamas – 2000. gadā viņiem bija tik zvaigžņots sastāvs, taču beigās ieņēma tikai 11. vietu.

Ludmila: Nezinot sastāvus un neanalizējot spēles, ir grūti prognozēt. Vēlētos, lai par čempioniem kļūst Kanādas hokejisti.

Projekta ''Kā top Latvijas hokeja izlase?'' veidotāji: saturs – Reinis Lācis, Jānis Bendziks un Oskars Morozovs, foto – Mārtiņš Purviņš, video – Miks Siliņš un Patriks Pauls Briķis, dizains – Martina Sergejeva, izstrāde – Artis Dzundza, projekta vadītājas – Žanete Zīlīte, Kristiāna Tabunova, Kristīne Melne.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.