Tomēr, kad ir runa par naudu, šie paši politiķi kļūst divkosīgi un, nepamirķšinot ne aci, vieglu roku lemj par finansējuma samazinājumu šīm sevi jau pierādījušajām izcilībām un potenciālajiem dukuriem, rastorgujeviem, melbāržiem, briežiem, porziņģiem, bertāniem, jēkabsonēm – žogotām u.c. Augsti sasniegumi sportā nav dabas parādība, tie nerodas, visai Latvijai turot īkšķi – tie ir smaga darba, kas prasa finansiālu bāzi, rezultāts.

Diemžēl šobrīd atkal esam situācijā, kad valdība finanšu ministres personā ir nostājusies pret sportu. Ja arī līdz šim sporta nozares bāzes finansējums vienmēr ir bijis nepietiekams, tad tomēr bija rasts labs mehānisms, kā caur nodokļu atlaidēm motivēt uzņēmējus ziedot. Un sporta nozares pārstāvji nenoguruši uzrunāja uzņēmējus, kuri saprata, ka, veltot naudu sportam, atbalsta valstiski svarīgu nozari. Jo tā tas notiek modernās un progresīvās sabiedrībās. Protams, uzņēmējiem šīs atlaides vienmēr ir bijis motivējošs faktors, taču kas tur peļams? Jo sports Latvijā nav bizness. Nekompetenti skatoties, valsts it kā zaudē zināmu daļu nodokļu naudas, taču šī nauda paliek Latvijā un tāpat daļēji atkal tiek samaksāta nodokļos. Otrā svaru kausā ir visa sporta nozare. Turklāt sabiedriskā labuma statuss ziedojumu saņēmējiem skaidri definē, ka šīs organizācijas darbojas sabiedrības interesēs, sniedz nozīmīgu labumu sabiedrībai. Tātad nauda netiek iztērēta, bet ieguldīta.

Paskatīsimes acīs patiesībai – ar jauno nodokļu politikas reformu valdība ir apņēmusies likvidēt sporta nozari. Atņemot nodokļu atlaides ziedotājiem, sports vairs nesaņems atbalstu ar visām no tā izrietošām negatīvajām sekām. Tas ir kā trekns krusts visam līdz šim sasniegtajam.

Parunāsim par skaitļiem – kopējie ziedojumi biedrībām un nodibinājumiem šobrīd gadā ir aptuvni 97 mlj eiro. Vidēji rēķinot, sports no tiem saņem ap 43-45%, kas ir plus mīnus 44 mlj eiro. Kādu kompensējošu mehānismu līdz ar šo savu iniciatīvu piedāvā valdība? NEKĀDU.

Valdības impotenci sporta jomā apliecina jau visās tās vadlīnijās iekļautā, katru mīļu dienu piesauktā, bet dzīvē joprojām nerealizētā prioritāro sporta veidu noteikšana. Atšķirībā no citām nozarēm, sportam līdz šim nav bijuši pieejami Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļi. Kļūdaini sports Latvijā tiek uzskatīts par patērējošu nozari. Un tikai tāpēc, ka Finanšu ministrija nespēj izsekot līdzi ziedojumiem sabiedriskā labuma statusa organizācijām, ik pa pa laikam izskanējis aicinājums tos aizliegt pavisam. Jaunā nodokļu reforma ir kārtējais mēģinājums.

Vēlreiz par skaitļiem. Kad 2015.gadā Rīgā notika Eiropas čempionāta basketbolā posms, valsts ar uzviju atguva čempionāta rīkošanā ieguldītos līdzekļus. Katrs valsts dotācijas eiro radīja 8.9 eiro lielu ekonomisko efektu. Pērn Biķernieku trasē notika Pasaules rallijkrosa čempionāta posms, un ārvalstu apmeklētāji Latvijā iztērēja 1.1 mlj eiro. Tie ir tikai divi skaitļi, bet skaidri apliecina sportu kā valsts ekonomiku veicinošu nozari un tās ieguldījumu Latvijas iekšzemes kopproduktā, kas turklāt veido valsts tēlu, ar ko mūsu valdībām un pašreizējai finanšu, bijušajai ekonomikas ministrei īpaši neveicas (EXPO piemērs). Bet, piemēram, Porziņģis un Dukurs ir devuši ļoti, ļoti daudz.

Piemēram, četrkārtējas valsts čempionvienības basketbolā "VEF Rīga" 40% budžeta veido privātu uzņēmēju mērķziedojumi. Teju 431 tk eiro - tāda ir summa, ko klubs samaksā valstij nodokļos.

Turklāt tas jau ir zināms kā reizrēķins, ka, ieguldot sporta nozarē, perspektīvā samazinās valsts izdevumi veselības aprūpei, noziedzības apkarošanai un sociālajā budžetā. Ikdienā sportojot, cilvēki kļūst laimīgāki. Diezgan droši varam izvirzīt hipotēzi, ka laimīgi cilvēki ir arī naskāki nodokļu maksātāji.

Taču valdībai mūsu valstī ir neglābjama tendence sabojāt visus labi strādājošus mehānismus. Nupat tā faktiski izpostīja līdz šim apskaužami veiksmīgi funkcionējošos mikrouzņēmumus. Finanšu ministre bija nolēmusi, ka mikrouzņēmēji tomēr pārāk maz piedalās valsts budžeta pildīšanā. Diemžēl Reizniece - Ozola nesaprot, ka, ja mikrouzņēmumu gadījumā liela daļa tādā situācijā atgriezīsies atpakaļ ēnu ekonomikā, tad sports iznīks pavisam. Un tās naudas jau budžetā nebūs ne vienādi, ne otrādi, bet iniciatīvai – vien iztērētā papīra vērtība.

Ir ļoti būtiski arī turpmāk saglabāt nodokļu politiku reglamentējošajos likumos paredzētās nodokļu atlaides ziedotājiem, kā arī saglabāt to apmēru.

Valsts atbalsts sportam ir klibojis vienmēr, taču nu valdība to ir apņēmusies amputēt pavisam.

Tomēr es zinu, ka sporta sabiedrība ir stipra, ka kopā mēs varam, tāpēc es aicinu būt aktīviem un vienoti iestāties pret šo valdības ieceri, lai nepieļautu tās īstenošanu. Turkāt, par ko tad valdības locekļi turpmāk Tviterī rakstīs?...