2002. gada 24. oktobrī tika pieņemts un tā paša gada 27. novembrī spēkā stājās Latvijas Republikas Sporta likums. Toreiz tā mērķis bija nodrošināt sporta kā sabiedrības dzīves neatņemamas sastāvdaļas realizāciju un tam attiecīgu juridisku pamatojumu,1 noteicot sporta organizatoriskos un tiesiskos pamatus.2 Tas bija vērienīgs un veiksmīgs mēģinājums apkopot visus sporta jomu regulējošos normatīvos aktus vienā pamatlikumā. Jau tad Sporta likuma 19. pantā tika sniegta profesionāla sportista definīcija: "Profesionāls sportists ir fiziskā persona, kas uz darba līguma pamata un par nolīgto samaksu gatavojas sporta sacensībām un piedalās tajās".3 Tas bija pirmais un pagaidām vienīgais mēģinājums raksturot profesionāla sportista jēdzienu un piešķirt tam juridisku statusu. Pretēji citām Sporta likuma normām šī definīcija nav grozīta un nemainīgā redakcijā ir spēkā arī šobrīd.

Pastāvot šādai profesionālā sporta definīcijai, faktiski tiek ignorēta reālā situācija un jau no Sporta likuma pieņemšanas laika 2002.gadā Latvijā tiek kultivēta profesionālu sportistu neesība no juridiskā aspekta. Šobrīd nepiemērota regulējuma dēļ sportisti Latvijā tiek nodarbināti uz uzņēmuma, autoratlīdzības, pašnodarbinātā, sadarbības un citu līgumu pamata, tādējādi no juridiskā viedokļa šie sportisti nav uzskatāmi par "profesionāliem sportistiem" Sporta likuma izpratnē, kā arī sportistam netiek sniegtas tādas sociālās garantijas kādas tiktu sniegtas, ja sportists tiktu nodarbināts uz darba līguma pamata saskaņā ar Darba likuma noteikumiem.

No Sporta likumā ietvertās definīcijas var secināt, ka profesionālam sportistam vienlaicīgi jāatbilst šādām pazīmēm:


  1. Fiziska persona;

  2. Nodarbināts uz darba līguma pamata;

  3. Par nolīgto samaksu gatavojas sporta sacensībām;

  4. Par nolīgto samaksu piedalās sporta sacensībās.

Ja noteikums par gatavošanos un piedalīšanos sporta sacensībās par samaksu, šķiet loģisks, tad nodarbinātība uz darba līguma pamata profesionālā sportā ir diskutabla. Ir saprotams, ka gatavošanās un piedalīšanās sporta sacensībās ir profesionāla sportista pamatdarbs, bet ne visus nodarbinātības veidus iespējams uzskatīt par darba tiesiskajām attiecībām.

Zemāk ir uzskaitītas tikai būtiskākās profesionāla sportista nodarbinātības neatbilstības Darba likuma regulējumam. Atšķirībā no citiem civiltiesiskajiem līgumiem darba līgums uzliek darbiniekam ne tikai pienākumus, bet piešķir arī īpašas tiesības kā, piemēram, saņemt darba samaksu par veikto darbu, tiesības uz sociālajām garantijām, tiesības uz taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, tiesības netikt diskriminētam, tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un citus.4 Pildot darba pienākumus, darbinieks atrodas darba devēja pakļautībā, tāpēc normatīvajos aktos darbinieka intereses tiek īpaši aizsargātas.

Visbiežāk profesionāls sportists ir pakļauts sava darba devēja, piemēram, kluba, rīkojumiem, taču ikdienas nodarbinātības attiecībās viņam nav nedz tiesību, nedz objektīvu iespēju realizēt vairākas Darba likumā noteiktās garantijas.

Piemēram, Darba likuma 149. pantā nostiprinātas tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu. Saskaņā ar minēto normu darbiniekam ir tiesības uz četru kalendāro nedēļu ilgu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu. Profesionāla sportista darba specifika neļauj izvēlēties atvaļinājuma laiku, savukārt no treniņiem un sacensībām brīvajā gada periodā profesionāla sportista "atvaļinājums" netiek apmaksāts. Darba likums arī nosaka, ka, pārtraucot darba attiecības, darbiniekam tiek izmaksāta kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu. Sporta līgumu specifika ir to īslaicīgums. Ņemot vērā sporta klubu intereses, vīziju un plānus, līgumi ar profesionāliem sportistiem tiek slēgti tikai uz noteiktu laika periodu. Tas nozīmē, ka katru reizi, izbeidzoties šādam līgumam, sportistam būtu tiesības uz ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma kompensāciju, jo profesionāla sportista līguma darbības laikā atvaļinājums Darba likuma izpratnē nav iespējams.

Brīvā laika regulējums Darba likumā paredz arī tiesības uz papildatvaļinājumu un atvaļinājumu saistībā ar bērna piedzimšanu. Bērna tēvam ir tiesības uz 10 kalendāra dienu ilgu atvaļinājumu. Analogi iepriekšminētajam arī šīs Darba likumā sniegtās garantijas profesionāls sportists izmantot nevar.

Tomēr būtiskākā darba līguma no citiem civiltiesiskajiem līgumiem norobežojošā specifika ir tā pārtraukšana. Saskaņā ar Darba likuma 101. pantu darba devējs ir tiesīgs pārtraukt darba tiesiskās attiecības tikai uz likumā noteiktajiem pamatiem. Darba devējam ir jāpamato darba attiecību pārtraukšanas iemesls, kā arī jānorāda likumīgs pamats šo attiecību pārtraukšanai. Nereti līguma pārtraukšanas ar profesionālu sportistu pamati nav savienojami ar Darba likumā noteiktajiem, piemēram, plānoto sportisko mērķu nesasniegšana, sportista "aizmainīšana" uz citu komandu, disciplīnas un citu noteikumu pārkāpšana arī no darba brīvajā laikā, utt.

No otras puses, Darba likums paredz, ka darbinieks var uzteikt darba līgumu vienu mēnesi iepriekš, par to rakstveidā informējot darba devēju. Sporta tiesībās šāda situācija nav pieļaujama vai arī tā tiktu uzskatīta par neprofesionālu, bet sportistam, kurš pēc savas iniciatīvas pārtrauktu, piemēram, uzņēmuma vai sadarbības līgumu, piemērotu līgumsodu.

Visbeidzot ir virkne individuālo sportistu, kurus nesaista līgumattiecības ar nevienu darba devēju (klubu). Tie ir sportisti, kuri gatavošanos sacensībām un piedalīšanos tajās finansē no pašu līdzekļiem. Šāds modelis pastāv, piemēram, tenisā, jāšanas sportā un citur. Vienlaicīgi sports ir šo sportistu vienīgā iztiku pelnošā pamatnodarbošanās.

Jautājumus, kas izriet no profesionālā sportista acīmredzami nepareizas definīcijas Sporta likumā un reālajām nodarbinātības attiecībām, var risināt divējādi. Viena nostāja būtu pieprasīt izpildīt Sporta likuma prasības, tādējādi turpmāk sportisti tiktu nodarbināti uz darba līguma pamata - vismaz šāds mehānisms varētu tikt ieviests Latvijas Olimpiskās vienības līmenī. Tomēr tādā gadījumā tā būtu piespiedu mehānisma radīšana, kurš acīmredzami 17 gadu laikā Latvijā nav ieviests. Pavisam cita pieeja būtu atbilstoša sportistu nodarbinātības regulējuma izveide, reālajai situācijai piemērota profesionāla sportista definīcijas sniegšana, kas ļautu Latvijas sportistiem būt profesionāliem, arī nestrādājot uz darba līguma pamata.

Atbilstoša sportistu nodarbinātības pamata noteikšana ne tikai piešķirtu sportistiem oficiālu profesionāla sportista statusu, bet arī garantijas un noteiktību. Pētot, kā profesionālu sportistu nodarbinātības jautājums tiek regulēts citās Eiropas un pasaules sporta lielvalstīs, pastāv vienota izpratne, ka profesionālu sportistu nodarbinātības līgumos saskatāmas darba līguma pazīmes, taču specifiskās nozares, nacionālo un starptautisko federāciju noteikumu dēļ profesionālu sportistu nodarbinātībai nepieciešams īpašs regulējums. Piemēram, Čehijā, Slovākijā un Horvātijā profesionāliem sportistiem tiek piemērots pašnodarbinātā statuss, savukārt Itālijā, Portugālē, Šveicē, Beļģijā, Spānijā, Meksikā un Francijā profesionālu sportistu nodarbinātību regulē speciālie normatīvie akti.5

Ir skaidrs, ka darba līgums būs piemērojams profesionālā sportā tikai pie nosacījuma, ja Darba likumā vai citos normatīvajos aktos tiks iekļauti izņēmumi un papildinājumi atbilstoši reālajām nodarbinātības attiecībām. Bez grozījumiem spēkā esošais Darba likums sporta nozarē nav piemērojams. Bet laika periodā, kamēr tiek gaidīti iespējamie grozījumi Darba likumā, būtu vēlams sākt ar izmaiņām Sporta likumā, sniedzot atbilstošu profesionāla sportista definīciju.

1 Likumprojekta "Sporta likums" anotācija. Pieejama:http://helios-web.saeima.lv/bin/lasa?LP0925_0.

2 Turpat.

3 Sporta likums, 24.10.2002. Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=68294, 19.pants

4 Darba likums ar komentāriem. Zvērinātu advokātu birojs "BDO Zelmenis&Liberte". – Rīga: Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, 2010, 64. – 65. lpp.

5 Skatīt arī: Colucci M., Hendrickx F.. European Sports Law and Policy Bulletin: Regulating employment relationships in professional football. Sports Law and Policy centre, 2014.