Anatolijs Kreipāns: Jāmaina domāšana un attieksme
Foto: F64

Vasara basketbolā ir izlašu laiks. Ja labāko klubu komandu spēks nevar būt par objektīvu basketbola līmeņa rādītāju valstī (īpaši vēl tad, ja klubi, kas spēlē starptautiskajā arēnā jeb Eiropas kausu izcīņā, ir tikai viens vai divi), tad izlašu sniegums gan tāds ir.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Izlasē nepaņemsi trīs vai četrus ārzemniekus un uz viņu rēķina to ievērojami spēcīgāku nepadarīsi. Kas tev savā sētā ir, ar to arī jāspēlē.

Jau beidzies pasaules čempionāts U19 vecuma grupā (šoreiz runa būs tikai par puišu un vīriešu izlasēm), finišēja savā Eiropas čempionātā U20 izlase, šonedēļ finišēs U18 izlase, bet startēja U16 izlase, visjaunākā jeb U15 izlase spēlē Eiropas jaunatnes olimpiskajā festivālā Turcijā. Vīriešu dzimuma izlašu sezonu pabeigs vislielākie - nacionālā izlase ar Eiropas čempionātu Lietuvā. Visas Latvijas izlases spēlē starp spēcīgākajām komandām jeb A divīzijā (jācer, ka arī U16 izlase tur saglabās vietu), kas jau pats par sevi ir labi, taču diezin vai tas ir iemesls ieslīgt pašapmierinātībā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka rezultāti mūsu izlasēm šovasar nav bijuši nekādi izcilie, bet turnīru laikā un pēc tiem dzirdētās atziņas nav nekādas glaimojošās.

U19 pasaules čempionāta laikā no vairākiem bijušajiem lielās izlases basketbolistiem, no autoritatīviem treneriem ir nācies dzirdēt, ka kopējais mūsu izlases apmācības līmenis (gan individuālās meistarības un daudzveidības, gan spēles taktiskās izpratnes ziņā) ir stipri viduvējs vai pat zems, salīdzinājumā ar vairākām citām komandām. Salīdzinājumā ar pagājušo gadu, kad šī pati komanda bija trešā Eiropas U18 čempionātā, progress nav noticis pirmām kārtām tiem, kas ir vistuvāk aiz līderiem. Iemesli šeit ir dažādi un arī objektīvi, taču ne par to ir runa. Runa ir par tendenci, kas diemžēl tika novērota arī U20 čempionātā un U18 čempionātā. Smagie zaudējumi Francijai un Krievijai (U20), Francijai, Spānijai un Lietuvai (U18), zaudējums gandrīz ar 50 (!) punktu starpību Serbijai (U15) liek pavisam citādāk ieklausīties U20 izlases galvenā trenera Agra Galvanovska vārdos, ka mēs atpaliekam ne tikai no basketbola lielvalstīm, bet arī no daudzām citām valstīm, kurām pagaidām varbūt vēl esam kādu vietu vai dažas vietas čempionātā priekšā. Mums katrā izlasē ir daži vai vairāki labi spēlētāji, kuri var izaugt par meistariem, bet kopumā spēlētāju sagatavotības līmenis diemžēl nekļūst augstāks un šajā ziņā konkurenti mums jau ir garām. Drīz tas var izpausties arī rezultātos un ieņemtajās vietās. Tās nav manas atziņas, tās ir no treneriem un citiem spēļu aculieciniekiem dzirdētas atziņas, kas dažreiz bija daudz skarbākas par šeit minētajām. Iespējams, ka kaut kas arī bija pārspīlēts, ka emocijas tobrīd vēl ņēma virsroku pār racionālu vērtējumu, taču, lai mums arī turpmāk visu vecumu izlases būtu A divīzijās, par to vajadzēja sākt uztraukties jau...aizvakar, bet arī šodien kaut ko sākt darīt lietas labā nav par vēlu. Jāsāk ar domāšanas un attieksmes mainīšanu.

Pasaules U19 čempionāta laikā Rīgā tika sarīkots tā sauktā treneru klīnika. Vienreizēja iespēja (kaut arī ne par velti) klātienē redzēt tik daudzu basketbola skolu pārstāvjus, spēlētājus (labākos!), kas jau ir tuvu lielajām komandām, un tad vēl piedalīties aizvadītās NBA sezonas vērtīgākā spēlētāja Dirka Novicka personīgā trenera Holgera Gešvindera un pazīstamā horvātu trenera Neveda Spahijas nodarbībās. Domājat par to bija liela interese starp Latvijas bērnu un jauniešu basketbola treneriem? Rūgti maldāties. Kopā nodarbībās bija apmēram 60 treneru, bet Latvijas treneru skaits tajās bija, maigi izsakoties, neliels. No Rīgas basketbola skolām nebija gandrīz neviena! Kam mums kaut ko mācīties, paši esam gana gudri. Droši vien, ka vairākiem treneriem tajā laikā bija vasaras nometnes, droši vien, ka citi netika finansiālu iemeslu dēļ (un kur tad tādā gadījumā ir sporta skolas vai kluba ieinteresētība savu treneru izaugsmē?), taču tendence tik un tā ir katastrofāla un neko labu nevēstoša. Salīdzinājumam: pērn līdzīgs pasākums notika Eiropas U18 čempionāta laikā Lietuvā un tajā piedalījās apmēram 300 treneru tikai no Lietuvas vien. Kā saka - sajūtiet starpību...

Vai tas nozīmē, ka mūsu treneri negrib mācīties un pilnveidoties? Par visiem to nedrīkst teikt, jo tā nav, taču masveidīgas alkas mācīties arī nav novērojamas. Varbūt to nemaz nevajag? Lielāki un mazāki kausi par uzvarām Latvijas jaunatnes basketbola līgā krājas, kam vēl kaut ko mācīties... Ir man, piemēram, 12-13 gadu vecumā fiziski labāk nobrieduši un par citiem garāki daži puiši, ar viņiem es visus apspēlēšu un atkal būšu čempionāts. Gods un slava. Ko tā domājošam trenerim vai sporta skolas vadītājam var pārmest? Neko. No vietām jaunatnes sacensībās, no kausu skaita viņiem ir daudz kas atkarīgs. Jāmaina akcenti. Ne jau ieņemtā vieta (kas arī nedrīkst būt mazsvarīgi!), bet gan izlasēm sagatavoto spēlētāju skaits, izaudzināto un tālāk - nākamajā pakāpē atdoto - talantīgu basketbolistu skaits, nacionālai izlasei sagatavoto kandidātu skaits ir jaunatnes komandu un izlašu galvenais pastāvēšanas mērķis. Stratēģiskais mērķis. Varbūt, ka tam arī viss ir jāpakārto? Tikai tad vajag izdarīt tā, lai pašmāju jaunatnes sacensībās iegūto kausu skaits nav vissvarīgākais.

Tags

Basketbols
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form