Foto: F64
Aleksandram Starkovam beidzies kārtējais darba posms Latvijas futbola izlases galvenā trenera amatā. Jau ir zināms nākamā kvalifikācijas turnīra spēļu kalendārs, bet Latvijas izlasei vēl nav jauna galvenā trenera.

Līdz gadu mijai tāds tiks nosaukts (nozīmēts? nolīgts?). Starkovs nesen izteicās, ka viņa tuvākā nākotne saistās ar Baku komandu Azerbaidžānā. Var mēģināt minēt, ko nozīmē "tuvākā nākotne", taču ar šādu paziņojumu Starkovs netieši ir atzinis, ka Latvijas izlase nav viņa prioritāte.

Notikt var visādi - Starkovu, piemēram, var atbrīvot no darba Baku komandā un tad Latvijas izlase droši vien atkal kļūtu par viņa "tuvāko nākotni". Nekādā ziņā negribu mazināt Starkova nopelnus Latvijas izlases galvenā trenera amatā, tieši viņa vadībā Latvijas izlase iekļuva 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā, taču tā laika izlase plus tā laika Starkovs nav gluži tas pats, kas šā laika izlase un šā laika Starkovs. Runa nav par to, ka treneris ir kļuvis vecāks - kā trenerim Starkovam tieši tagad arī ir plaukuma gadi, gluži vienkārši cita ir situācija un tajā varbūt arī pat nepieciešams cits treneris. Svaigas asinis nepieciešamas ne tikai starp spēlētājiem.

Ar tā laika Latvijas izlases pamatspēlētājiem (nejaukt ar pamatsastāva vienpadsmitnieku, te domāti apmēram 15-16 spēlētāji) Starkovs bija labi pazīstams vairākus gadus, daudzi no tiem ar viņu ikdienā strādāja vairākus gadus, viņš bija iepazinis tos kopš profesionālās karjeras sākuma un otrādi - spēlētāji bija iepazinuši Starkovu. Tas attiecas ne tikai uz spēlētāju un treneru īpašībām, bet arī uz cilvēciskajām īpašībām. Futbola komanda taču ir tāds pats kolektīvs, kāds ir jebkurš cits darba kolektīvs, tikai ar savām sporta spēļu komandai raksturīgām īpatnībām. Saprašanās veidojās "Skonto FC" komandā, kas bija izlases bāzes komanda, arī tā laika nedaudzie "ārzemnieki" gandrīz visi bija izgājuši "Skonto" skolu, tātad - Starkova skolu. Tas viss bija viens no pamatakmeņiem panākuma gūšanai.

Tagad situācija ir cita. Izlasē nāk arvien jauni spēlētāji, tie nāk no dažādiem Latvijas un ārzemju klubiem, daudzi no tiem nekad iepriekš ar Starkovu nav kopā strādājuši, daudzi jau pavisam jauni devušies uz ārzemēm, tie jau ir futbolisti ar saviem futbola un dzīves uzskatiem, kas veidojušies atrauti no darba izlases trenera vadībā vai kaut viņa epizodiskā uzraudzībā. Pieļauju, ka tieši tāpēc Starkovs tik piesardzīgi uzticas jauniem spēlētājiem, nereti ignorēdams futbolistus, kas izceļas savos klubos, nereti noteikdams tikai sev zināmus spēlētāju izvēles kritērijus (vienam, piemēram, labs sniegums Latvijas virslīgas čempionātā ir kritērijs aicināšanai izlasē, citam - nav). Tie viņam ir sveši spēlētāji, tie ir spēlētāji no citas vides, turklāt vēl tagad, kad Starkovs pats savā ikdienas darbā atrodas tālu no Latvijas. Ir, protams, viņam palīgi, pārējie izlases treneri strādā Latvijā, bet... Gan Jurijs Ševļakovs, gan vārtsargu treneris Aleksandrs Kulakovs strādā "Skonto FC". No vienas puses, viņi it kā redz visus izlases kandidātus Latvijas klubos, bet, no otras puses, viņi tos var redzēt tikai spēlēs ar "Skonto FC" un viņiem nav ne laika, ne iespēju iedziļināties katra izlases kandidāta problēmās, parunāties ar viņu pašu, ar kluba treneri un varbūt vēl ar kādu futbolistam tuvu cilvēku. Ir vēl treneris Vladimirs Serbins, kurš strādā Latvijas futbola federācijā, kurš braukā uz virslīgas spēlēm, vēro izlases kandidātus un ziņo savus iespaidus galvenajam trenerim. Viss ir loģiski, bet...

Neminēšu konkrētus spēlētāju uzvārdus, bet reti kurš no Serbina uzteiktajiem (nereti uz virslīgas spēlēm un atpakaļ braucu kopā ar viņu, tā ka bija laiks parunāties) tika uzaicināts piedalīties izlases treniņnometnēs. Nevar taču būt tā, ka man Serbins stāstīja viltus iespaidus un vērtējumus, turklāt vēl jo vairāk tāpēc, ka tie futbolisti patiešām izcēlās un bija savās pozīcijās starp labākajiem virslīgā. Nevar taču būt tā, ka Starkovs reizi pēc reizes neuzticas sev labi zināmam trenerim. Acīmredzot šie spēlētāji gluži vienkārši ir Starkovam pārāk sveši, kaut daži jau arī bija retu reizi aicināti izlasē. Pašreiz mums nav izlases bāzes kluba, pašreiz mums lielākā daļa izlases futbolistu spēlē ārzemju komandās un sekot to sniegumam, objektīvi novērtēt viņu spēli var tikai atbrīvots izlases galvenais treneris nevis treneris, kuram aktuālas ir kluba problēmas, kurš nejūtas ļoti stabili šā kluba galvenā trenera amatā, kuram kluba ģeogrāfiskās atrašanās dēļ nemaz nav iespējams kaut vai dažkārt klātienē pasekot izlases "ārzemnieku" sniegumam un regulāri sazināties ar viņiem. Starkovs (vai jebkurš cits) kā ārzemju kluba galvenais treneris izlasei nav aktuāls, savukārt konkrēti Baku kluba vadība arī ir kategoriski pret šādu amatu apvienošanu. No tā neiegūst ne viena, ne otra puse. Tātad - izlases jaunais galvenais treneris ārzemnieks? Šādā situācijā - tikai ārzemnieks.

Mums jau ir bijusi pieredze ar Revazu Dzodzuašvili un Gariju Džonsonu. Būdami ļoti atšķirīgi, viņi abi bija arī vienā ziņā loti līdzīgi - proti, ne vienam, ne otram nebija stereotipu par izlases spēlētājiem, viņiem neinteresēja, kurš savulaik nav piekritis palikt tajā vai citā klubā, kurš kādreiz kaut ko izlases trenerim ir pateicis u.tt. Viņi katru izlases spēlētāju vērtēja kā "baltu lapu" - proti, kuri tobrīd ir labāki, kuri izraisa ar savu sniegumu interesi, tie arī tiek aicināti. Neatkarīgi ne no kādām vietējām aizkulisēm. Cita lieta, ka ārzemju trenera uzaicināšana pati par sevi neatrisinās vietējo treneru trūkumu (piekritīsiet, ka starp vietējiem treneriem bez Starkova neviena cita nemaz nav, kurš jau šodien varētu būt izlases galvenais treneris), taču tā ir labojama lieta.

Pirmkārt, ja izlases jaunais galvenais treneris būs ārzemnieks, tad viņa palīgiem jābūt jaunās paaudzes vietējiem futbola treneriem (kaut vienam no palīgiem!). Latvijas U21 izlase turpmāk vadīs holandietis Antons Jore un Futbola federācija viņam ieteiks izvēlēties par palīgiem mūsu pašu jaunos trenerus. Tas ir pareizi un tālredzīgi. Daudzi savulaik pazīstami futbolisti, tajā skaitā arī izlases spēlētāji (Babičevs, abi Stepanovi, Jeļisejevs, Blagonadeždins, Zakreševskis, Astafjevs, Pahars, Piedels, Miholaps...), ilgāku vai īsāku laiku jau ēd trenera maizi un ja viņiem nedos jaunu iespēju un izaicinājumu, tad mums nekad nebūs pienācīga līmeņa vietējo treneru. Tieši tāpēc federācijas iecere ir tikai apsveicama. Galvenais - ir parādījusies kaut kāda ideja un stratēģija. Jācer, ka skaidra ideja būs arī attiecībā uz nacionālo izlasi, kas kopā ar U21 un pārējo vecumu izlasēm veidos vienu veselu izlašu institūciju. Pēdējais laiks.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!