Latvijas futbola izlase ar spēli Astanā pret Kazahstānu sāk savu 12. kvalifikācijas turnīru un sesto Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīru. Kā jau pirms katra tamlīdzīga turnīra, ir vismaz trīs lietas – sapņi, cerības un īstenība.
To secība turnīra gaitā mainās un nereti paliek tikai skarbā realitāte, bet nereti sapņi un cerības roku rokā iet līdz turnīra beigām. Latvijas izlase pārsteidzoši un pretēji jebkādai likumsakarīgai īstenībai iekļuva 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā un tāpēc nav nekas neparasts, ja līdzjutēji un futbola sabiedrība gaida atkārtojumu. Apzinās reālo situāciju, bet - atkal un atkal gaida. Arī šoreiz.
Eiropas 2016. gada čempionāta kvalifikācijas turnīrs nav izņēmums, kaut gan tieši tagad mūsu izlase trāpījās grupā, kurā nav nevienas tā sauktās mazās valsts ne ģeogrāfiskā, ne futbola izlases spēka ziņā. Pat no beidzamā jeb 6. groza mums trāpījās spēcīgākā izlase - Kazahstāna (vēl tur bija Lihtenšteina, Luksemburga, Fēru salas, Malta, Andora, Sanmarīno un kvalifikācijas turnīru debitante Gibraltāra), pret kuru arī sāksim kvalifikācijas turnīru.
Nīderlande, Čehija, Turcija, Islande, Latvija un Kazahstāna - izredzes tikt uz finālturnīru no tādas grupas īpaši nepalielina arī tas, ka pēc diviem gadiem finālturnīrā Francijā pirmo reizi spēlēs 24 valstu izlases un tas nozīmē, ka no katras grupas pirmās divas komandas un labākā trešo vietu ieguvēja komanda finālturnīrā iekļūst pa tiešo, bet pārējie astoņi trešo vietu ieguvēji tiek salozēti izslēgšanas spēļu pāros un to uzvarētāji arī brauks uz Franciju. Tā ka pat trešā vieta grupā teorētiski dod izredzes tikt uz finālturnīru.
Iespējams, ka tieši tāpēc Latvijas futbola federācija izvirzīja izlasei uzdevumu ieņemt trešo vietu. Neviens neapstrīd - jābūt augstiem mērķiem, jo tikai tad ir iespējams kaut ko sasniegt. Svarīgi, ka arī izlases galvenais treneris neuzskata trešās vietas iegūšanu grupā par kaut ko pilnīgi neiespējamu. Cik tas ir reāli - tas ir cits jautājums un to mēs , iespējams, jau pavisam drīz zināsim. Marians Pahars labāk par mums apzinās pretinieku spēku un tieši tāpēc trenera pārliecība - publiski izteikta! - ir tik svarīga. No kura gan cita, ja no no galvenā trenera pirmām kārtām jānāk pārliecībai (pat ja tā ir kaut nedaudz pārspīlēta)?!
No otras puses - būsim arī reālisti. Futbolā var notiktt viss kaut kas - nupat, piemēram, Albānija viesos ar 1:0 uzvarēja Portugāli un nevienu vairs neinteresē, cik daudz un cik labas iespējas gūt vārtus bija portugāliem, taču tagad tāpēc nevienam neienāks prātā, ka Albānija līdz ar to ir viena no savas grupas favorītēm un pretendentēm uz tikšanu finālturnīrā. 2004. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijā mums grupā bija Zviedrija, Polija, Ungārija un Sanmarīno, mūs neviens neuzskatīja par pretendentiem uz vietu finālturnīrā, tomēr ir atšķirība - piekritīsiet, ka tās tomēr spēka ziņā nav salīdzināmas grupas un - kas ir vēl svarīgāk - šī Latvijas izlase nav salīdzināma ar to jau saspēlēto un nobriedušo komandu. Latvijas izlase nav vāja komanda, ko tā pierādīja arī nesenajā mačā ar Armēniju (pat bez pamatvārtsarga Andra Vaņina un bez "pirmās vijoles" laukuma vidusdaļā Aleksandra Cauņas, kuru nebūs arī Astanā), taču šī izlase tomēr vēl ir tapšanas stadijā. Savukārt izlases galvenajam trenerim Marianam Paharam šis ir pirmais pilnais kvalifikācijas turnīrs, tā ka arī galvenais treneris vēl ir tapšanas procesā. Tāpēc lai LFF izvirzītais mērķis kalpo futbolistiem (un pirmām kārtām - galvenajam trenerim!) nevis kā zobens virs galvām, bet gan kā mērķis avansā - proti, ja maksimāli koncentrēsimies katrai spēlei, ja katrā spēlē būs maksimāla pašatdeve, tad tieši pēc spēlēm tik spēcīgā grupā tuvāk būs diena, kad atkal brauksim uz finālturnīru. Ja tam netic, tad patiešām nav vērts piedalīties.
Lielā mērā jau pēc pirmajām trim spēlēm Latvijas izlases izredzes var būt skaidras - mačam Astanā sekos divas pēc kārtas spēles savā laukumā (attiecīgi 10. un 13. oktobrī) ar Islandi un Turciju. Vai sapnis būtu 6-7 punkti? Var pasapņot arī par deviņiem punktiem. Vai varam cerēt uz 4-5 punktiem? Varam, ja uzvaram pirmajā mačā Kazahstānu. Īstenība būs redzama tikai futbola laukumā. Negribētos braukt uz nākamo spēli 16. novembrī Nīderlandē jau ar nolemtības nastu un ar domu par gatavošanos jau nākamajam kvalifikācijas turnīram (kārtējo reizi).
Savulaik Aleksandram Starkovam bija laba motivācija - proti, censties pēc iespējas ilgāk piedalīties cīņā par tikšanu no grupas jeb starp komandām, kurām vēl nav zudis sportiskais mērķis turnīra tabulā. Tāpat ir jābūt arī tagad. Ja Latvijas izlasei izdosies pēc iespējas ilgāk "jaukt gaisu" grupā, tad tās sniegums būs uzskatāms par sekmīgu. Diezin vai mūsu grupā būs kāda izlase, kas pabeigs turnīru bez zaudējumiem (ja nu vienīgi Nīderlande, kas pēdējā laikā ļoti pārliecinoši spēlē kvalifikācijas turnīros un kas pēdējos 40 gados nav piedalījusies tikai četros finālturnīros - pēdējo reizi 2002. gada Pasaules kausā) un tas nozīmē, ka atrašanās "interešu zonā" pēc iespējas ilgāk, var radīt arī pašiem labvēlīgu situāciju turnīra beigās. Nīderlande, Čehija un Turcija - tās ir mūsu grupas galvenās favorītes, taču nevajag aizmirst Islandi, kas piedalījās šā gada Pasaules kausa kvalifikācijas turnīra izslēgšanas spēlēs (0:0 un 0:2 ar Horvātiju) un kas beidzot grib tikt arī kādā finālturnīrā. Daudzi tieši Islandes izlasi uzskata par mūsu grupas "tumšo zirdziņu", kas var noskriet kādu no favorītiem. Atliek tikai tam paklupt un... Islandes izlasē ir parādījusies virkne jaunu talantīgu spēlētāju (piemēram, uzbrucējs Kolbeins Sigursons no Amsterdamas "Ajax" vai pusargs Gilfijs Tors Sigurdsons no "Swansea City"), kuriem blakus ir vairāki pieredzējuši spēlētāji, taču tieši Islandes izlase būtu viena no tām, kuru mums savā laukumā jāvar uzvarēt. Cīnīties var un vajag pret katru komandu, tikai uzvarēt katru nevar. "Salinieki" noteikti nav no tiem, kas būtu galvastiesu pārāki par mums. Un kāpēc lai mēs neizmantojam kāda favorīta pašpārliecinātību? Kvalifikācijas turnīrā svarīga ir katra nianse. Piemēram, tādām mazu valstu izlasēm kā Latvija bez veiksmes vispār neiztikt (lasi - nekur netikt), taču jābūt arī gataviem veiksmi "noķert". Šajā ziņā mazajām valstīm īpaši svarīgi, lai ierindā būtu visi labākie spēlētāji, bet Pahara laikā visi labākie Latvijas izlases rindās vēl ne reizes nav bijuši. Vēl viena klusā cerība.
Marians Pahars savā vēl salīdzinoši īsajā laikā Latvijas izlases galvenā trenera amatā ir paspējis izdarīt vairākas labas lietas, taču viņš nav burvis, lai īsā laikā pārsvērstu Latvijas izlasi no vienkārši labas vidusmēra komandas (tādu Eiropā ir lielākā daļa) par savas kvalifikācijas grupas favorīti. Mēs tādi nekad neesam bijuši un, iespējams, mēs vispār nekad nebūsim savas grupas favorīti (izlase ir vairāk vai mazāk, bet noteikti ir saistīta ar futbola saimniecību valstī vispār), taču tas nenozīmē, ka mēs vairs nekad necīnīsimies par tikšanu pasaules vai Eiropas čempionāta finālturnīrā. Galvenais - nezaudēt pacietību un ticību (arī līdzjutējiem), censties atkal un atkal... Nekad nesaki nekad.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
