Anatolijs Kreipāns: Slimnieks pamet reanimāciju

Pirmo uzvaru Latvijas izlase guva jau otrajā spēlē pret Itāliju, taču tas nenozīmē, ka izredzes uz izkļūšanu no ļoti spēcīgās (spēcīgākās visā kvalifikācijas turnīrā!) grupas būtu kļuvušas daudz lielākas. Tas nozīmē tikai to, ka slimnieks ir pametis reanimāciju un turpinās izveseļošanos.

Lieki teikt, ka pesimistiskās runas un prognozes uzdzina puišiem papildus sportisko niknumu. Tāpēc jau, piemēram, kāds no mūsu basketbolistiem uzreiz nesāks spēlēt Spānijas ACB līgas labāko klubu līmenī, taču komandas kopīgajam cīņassparam tas nāca tikai par labu. Kā tad "mīnus 30" Melnkalnē? Ļoti vienkārši. Rezultāta starpība, protams, varēja būt mazāka un tā tāda būtu bijusi, ja mūsu jaunajai komandai (septiņiem spēlētājiem tā bija debijā Latvijas izlases oficiālā mačā!) šī nebūtu pirmā spēle. Tas - pirmkārt. Otrkārt - pašreizējo Melnkalnes izlase diezin vai tās laukumā (un varbūt arī savā) pārspētu arī pašreiz teorētiski spēcīgākā Latvijas izlase (Biedriņš, Janičenoks, abi Valteri, Šķēle, Kambala, Blūms, Jahovičs...), jo Melnkalnei pašreiz ir sapulcēti visi labākie spēki ar Nikolu Pekoviču priekšgalā. Tā pašreiz ir vienkārši objektīvi galvas tiesu pārāka komanda par pašreizējo Latvijas izlasi, tas jāpieņem kā fakts, ar to jārēķinās un par traģēdiju par tik smags zaudējums melnkalniešiem nav jāuztver. 17. augustā "Arēnā Rīgā" būs jau pavisam cita spēle un tik smagi mūsējie noteikti vairs nezaudēs. Melnkalne, visticamāk, uzvarēs mūsu grupā un tas jau būs pat neliels pārsteigums, ja tā nenotiks.

Uzvara spēlē pret Itāliju, kā jau minēju, diezin vai būtiski uzlabos Latvijas izlases izredzes izkļūt no kvalifikācijas grupas, taču šai uzvarai ir cita un ne mazāk svarīga nozīme. Nozīme pārliecības augšanā. Nozīme noticēšanā saviem spēkiem. Galu galā - mēs arī basketbolā kaut ko protam un varam, mēs neesam kaut kāda tur n-tā Latvijas izlase, mēs esam pašreiz labākie, kas var izlasē spēlēt un ar mums arī būs jārēķinās. Šīs un - jācer - vēl citu uzvaru nozīme būs svarīga vēl arī izlases nākamajā spēļu ciklā, jo treneri šajās astoņās kvalifikācijas spēlēs būs izvērtējuši vairākus spēlētājus, kuri varbūt nemaz nebūtu izlases pēdējā kandidātu sarakstā, ka ierindā atrastos visi dažādu iemeslu dēļ malā palikušie. Vismaz teorētiski var pieļaut, ka reālu izlases kandidātu loks nākotnē tieši tāpēc kļūs plašāks un daudz labāk reālās oficiālās spēlēs nevis treniņos un pārbaudes mačos pārzināts.

Galu galā - ko mēs te raudam, it kā mūsu vīriešu basketbols būtu gandrīz jau miris? Nav ne tikai tāpēc, ka mūsu U18 izlase nesen Eiropas čempionātā ieguva bronzas medaļas, šiem puišiem līdz lielajai izlasei tomēr vēl ir jāpaaugas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ja jau mēs vaimanājam gandrīz kā bērēs, tad ko tad lai saka basketbola lielvalsts Itālija, kas ar savu labāko sastāvu un ar diviem NBA vīriem priekšgalā nav spējusi uzvarēt mūsu komandu bez vairākiem tās labākajiem spēlētājiem? Tad jau Itālijas izlasei vajadzētu būt dziļi zem zemes... Jā, Itālijas izlase pārdzīvo paaudžu maiņu un krīzi, itāļi kopš 2004. gada olimpiskajām spēlēm Atēnās nevienā lielajā turnīrā neko nav sasnieguši, pērn Eiropas čempionāta finālturnīrā nemaz nepiedalījās, bet vēl divos iepriekšējos turnīros itāļi netika pirmajā astoņniekā, taču - tā ir Itālija, tā ir valsts, kurā ir viena no spēcīgākajām vīriešu klubu līgām Eiropā. Patiešām - mēs laikam vēl nevaram zināt un arī spēlētāji paši vēl īsti neapzinās, uz ko tad šī komanda patiesībā ir spējīga un diezin vai to varēsim pateikt pēc svētdienas spēles Izraēlā vai nākamās spēles 14. augustā Rīgā ar Somiju. Diezin vai to varēsim pateikt arī pēc šā kvalifikācijas turnīra beigām, taču tad mums skaidrība par slimnieka veselības stāvokli būs vēl lielāka. Uz drīzu izveseļošanos!