Antolijs Kreipāns: Vēl viens hokeja pavasaris

Tāpēc vienaldzīgo nav un nebūs, tāpēc katrs jaunums no izlases nometnes tiek kāri tverts, vērtēts un apspriests. Šajā laikā par hokeju nerunā tikai slinkais, par to spriež pat tie, kas visu iepriekšējo sezonu tam nav pievērsuši īpašu vērību.

Kārtējais hokeja pavasaris ir klāt. Latvijas hokeja izlase 15. gadu pēc kārtas spēlēs Elites grupā un šajā kārtējā hokeja pavasarī tai vispirms ir jāizkļūst no grupas, kas nodrošinās arī nākamo hokeja pavasari starp pasaules labākajām komandām. Vai nav pārāk pieticīgi? No kuras puses paskatās. It kā jau vajadzētu sākt tēmēt uz kaut ko vairāk, taču tam vēl joprojām nav pietiekami stingra pamata.

Rīgas "Dinamo" trīs sezonas aizvadījusi Kontinentālajā hokeja līgā un tikai aklais var teikt, ka mūsu spēlētāji - īpaši gados jaunākie - tajā nav progresējuši, taču ne jau tikai vienas hokeja komandas spēlēšana vienā no spēcīgākajām hokeja līgām tikai trīs sezonas paceļ izlasi vismaz vienu līmeni augstāk. Vajadzīgs krietni vairāk laika, kamēr hokeja līmenis pacelsies jaunā pakāpē vairākos līmeņos. Pagājušajā sezonā, piemēram, mums pirmo reizi bija komanda MHL jeb jaunatnes līgā un šīs sezonas augļi jau ir redzami kaut vai Mārtiņa Jakovļeva personā - viņš palika viens no pēdējiem pie lidmašīnas durvīm. Ir vajadzīgas vairākas sezonas MHL un KHL, nepieciešams, lai vēl vairāk talantīgu Latvijas hokejistu spēlē citu valstu spēcīgos klubos (visi labākie dinamiešu rindās nevar būt pat teorētiski) abos okeāna krastos un tad tas nākamais līmenis tiks sasniegts. Tas nebūs ne rīt un ne parīt. Rīt un parīt vēl būs tāpat, kā ir tagad - proti, vispirms jāizkļūst no grupas un tad var kalt nākamos plānus. Viss taču ir bezgala vienkārši - nevar cerēt uz nosacīti vieglāku apakšgrupu, kurā nav divu komandu no tā sauktā lielā sešnieka (Kanāda, Krievija, Zviedrija, Somija, Čehija un ASV, daļēji, bet šajā čempionātā noteikti arī Slovakija, daļēji arī Šveice, kas tomēr ir tuvāk mūsu nevis lielo grandu līmenim), ja neesi pietiekami augstu pasaules rangā, bet pasaules rangā nevaru būt pietiekami augstu (piemēram - sešniekā), ja neesi regulāri kaut vai astoņniekā pasaules čempionātos. Cerams, ka pienāks tāds laiks, kad Latvijas izlasei pats par sevi saprotams būs tikšana ceturtdaļfinālā. Tas arī būs mūsu nākamais līmenis. Turklāt nākotnē to varbūt (vismaz tā liekas) būs izdarīt nedaudz vieglāk, jo jau nākamajā pasaules čempionātā būšot nevis četras grupas par četrām, bet gan divas grupas pa astoņām komandām. Skaidrs, ka arī tad mūsu grupā būs vairāk komandu, kas rangā ir virs mums un tātad ir objektīvi spēcīgākas nevis vājākas, bet tomēr būs arī vairāk par vienu mūsu līmeņa vai objektīvi zemāka līmeņa komandu. Un būs nodrošinātas vismaz 7 spēles. Tas būs tuvākajā nākotnē, bet tagad vēl būs jāspēlē pa vecam.

Kārlis Skrastiņš, Jānis Sprukts, Mārtiņš Karsums un Kaspars Daugaviņš - šo četru hokejistu pietrūks visvairāk (tas nenozīmē, ka lieki izlasei būtu, piemēram, Rodrigo Laviņš vai Guntis Galviņš) un ar tiem komanda būtu spēcīgāka. Vai tas jau ļautu runāt kā par pašsaprotamu lietu par iekļūšanu ceturtdaļfinālā - tas ir cits jautājums, jo tie tomēr nav četri spēlētāji no NHL klubu pamatsastāviem, tie ir laba līmeņa meistari, kuri Latvijas izlasi noteikti pastiprinātu. Pēdējās divas pārbaudes spēles ar Norvēģiju deva vairāk optimisma nekā pesimisma un uztraukuma par turnīra iznākumu. Nekad netiks nosaukts tāds izlases sastāvs, kas apmierinās pilnīgi visus un kurā neviens spēlētājs neizraisīs strīdus, taču piekritīsiet, ka visi no pašreiz esošajiem labākajiem ir izlases rindās. Galu galā - ne jau tie divi vai trīs, par kuriem treneri visvairāk šaubās un par kuriem domā līdz pēdējam brīdim, izšķir spēļu iznākumus. Retie izņēmumi tikai apstiprina likumsakarību. Skaidrs, ka galvenās vilcējas ir pirmās divas vai trīs maiņas, bet ceturtajai maiņai mūsu līmeņa izlasēs ir melnā darba darītāju loma. Ja "ceturtie" vēl arī kaut ko iemet - tas jau ir pavisam labi. Latvijas izlases treneri bija pietiekami pacietīgi, lai nesāktu pārlieku eksperimentēt un šādā veidā varbūt pat radīt nelielu paniku - proti, izskanēja versijas, ka Herbertu Vasiļjevu varbūt varētu mēģināt ielikt vienā maiņā ar Miķeli Rēdlihu un Lauri Dārziņu, izveidojot tādējādi teorētisku triecienmaiņu. Herberts ir pieredzējis centrs, viņam diezgan ātri izdotos atrast kopīgu valodu ar Miķeli un Lauri, taču bija pārāk maz laika (Dārziņa trauma, Vasiļjeva aizņemtība DEL izslēgšanas spēlēs), lai teorētisko triecienmaiņu izmēģinātu spēlēs. Pēdējos mačos ar norvēģiem to jau bija par vēlu darīt, varēja gan teorētiskā triecienmaiņa nesanākt, gan tiktu izjaukta jau iespēlēta maiņa Mārtiņš Cipulis-Vasiļjevs-Aleksandrs Ņiživijs. Treneri palika pie pārbaudītām vērtībām, kopā ar Dārziņu un M.Rēdligu ielika Andri Džeriņu, kas vismaz spēlēs pret norvēģiem pilnībā attaisnojās. Andris, šķiet, beidzot sāk iegūt pārliecību, kuras viņam nereti pietrūka, lai sevi apliecinātu. Arī Ģirts Ankipāns centra uzbrucēja lomā trešajā maiņā izskatījās pietiekami pārliecinoši. Kopumā skats nav slikts, turklāt paturēsim tomēr vēl prātā arī iespējamo Daugaviņa ierašanos "no kuģa uz balli" - no Kaldera kausa izcīņas uz pasaules čempionātu.

Līdzīga situācija kā Latvijai ir arī Dānijas izlasē, ar kuru mūsu acīmredzot būs izšķirīgais mačs turnīra pirmajā posmā. Dāņiem ir septiņi spēlētāji NHL klubos, pērn viņi pasaules čempionātā uzvarēja gan Somiju, gan ASV (papildlaikā) un kļuva par turnīra lielāko atklājumu (astotā vieta - augstākā Dānijas izlases vēsturē), taču - kā rāda pieredze - tāda līmeņa komandas divus pasaules čempionātus pēc kārtas "neizšauj". Turklāt no septiņiem NHL spēlētājiem dāņiem nebūs četru (Petera Regina, Fransa Nīlsena, Filipa Larsena un Janika Hansena), turklāt karjeru beidzis ilggadējais izlases kapteinis (piedalījies dažādu līmeņu 17 pasaules čempionātos!) Jespers Damgārds. Tas gan nenozīmē, ka pret dāņiem drīkstēs spēlēt "iz vienas slidas", taču nevajag viņus arī pārvērtēt.

Par pirmajiem diviem pretiniekiem Čehiju un Somiju neko tuvāk nav jēgas teikt. Lai kāds būtu šo izlašu sastāvs, lai cik hokejistu neatsteigtos vai atsteigtos tām palīgā no NHL, tās tik un tā ir favorītes spēlēs ar Latviju, jo šajās valstīs ir gluži vienkārši daudz vairāk visu vecumu hokejistu vispār un augstas klases spēlētāju tajā skaitā. Šo atšķirību nav iespējams dzēst triju gadu laikā ar KHL kluba izveidošanu. Taču tas, savukārt, nenozīmē, ka spēlēs pret šīm izlasēm nav izredžu Latvijai. Tās ir un tās jācenšas izmantot. Mūsu izlasei par laimi vai varbūt dažreiz par nelaimi nav piemitusi mode dalīt pretiniekus stiprajos un vājajos, tajos, pret kuriem jācīnās par uzvaru un tajos, pret kuriem vienkārši jānospēlē un jātaupa spēki. Arī tāpēc katrs hokeja pavasaris mums ir notikums.