Spriežot pēc Krievijas izlases sastāva un spēlētāju potenciāla, Krievijas basketbolistēm jau vajadzētu kaklā kārt zelta godalgas un pārējām komandām cīnīties tikai par sudrabu un bronzu. Tomēr nesteigsimies notikumiem priekšā. Redzot Krievijas izlases lielāko daļu spēles šajā čempionātā negribētu teikt, ka viņas ir tik neuzvaramas. Priekšsacīkstēs Krievija guva trīs uzvaras, taču Turcija un īpaši Serbija jau nebija mēraukla, bet lietuvietes ar savu cīņassparu jau pirmās parādīja, ka Krievija nav tik izcila.
Sieviešu basketbols vispār nav prognozējam lieta, bet Krievijas sieviešu basketbols šoreiz ir vēl trakāks. Izcila spēle, kā sakās, „bez variantiem” mijas ar bērnišķīgām kļūdām uzbrukumā, neizdarību aizsardzībā, nesaskaņotu darbību, nesaspēlēšanās, utt. Un vēl – Krievijas basketbolistes ir neprognozējamas gan labā nozīmē, gan sliktā nozīmē. Trūkst stabilitātes visas 40 minūtes, kas spilgti izpaudās spēlē pret Franciju. Francūzietes mierīgi spēlēja, pildīja savu spēles plānu, kas beigās arī nostrādāja. Pēdējā ceturtdaļā vienubrīd likās, ka viss – Krievijai viss izdevās uzbrukumā, aizsardzībā francūzietes netika cauri... Bet tad atkal krievietes (un viena amerikāniete) pieļāva kļūdas uz līdzenas vietas.
Vēl viens fakts, kas norāda uz Krievijas nestabilitāti – Krievijas basketbolistes ir līderes kļūdu ziņā no palikušajām astoņām komandām. Ja Latvija spēs izveidot ātros uzbrukumus un gūt labumu no pretinieču kļūdām, tas varētu būt vēl viens plusiņš Latvijas rīcībā.
Ieskatoties statistikā, Krievijas spēlētājas it kā šajā spēlē dominēja zem groziem, bet klātienē tā nelikās – arī Krievijas izlases galvenais treneris Valērijs Tihoņenko atzīmēja šo faktu pēc zaudējuma: Krievija uzvarēja grozu, bet labuma no tā nekāda... Daudzi runā, ka Krievijai vienalga ar ko spēlēt, ka viņām čempionāts sākas tikai tagad, utt. Zaudējumi nekad komandām (nevienā sporta veidā) labumu nav devuši. Domāju, ka statistikas eksperti varētu atgādināt daudz gadījumus sporta spēlēs (futbolā, basketbolā, volejbolā, handbolā, hokejā, utt), kad favorīti speciāli „nolaiž lažu” priekšsacīkšu beigās, lai dabūtu it kā vājāku pretinieku – un tad jau vairs nevar saņemties!
Vēl viens Krievijas „vājais posms” varētu būt treneru kolektīvs. Nē, treneru korpuss ir izcils (bijušais basketbolists Tihoņenko, kurš stažējies Amerikā, utt.; Lāslo Ratgebers, Natālija Heikova), bet uz soliņa atrodas vēl viens cilvēks – Krievijas sieviešu basketbola dzīves īstais vadītājs Šabtajs fon Kalmanovičs. Ja lasītāji nezin, kas ir Kalmanovičs, tad emocionālā ziņā te derētu pieminēt „Barons”/LMT ģenerālmenedžeri Andri Vanagu – sportistu valodā varētu teikt, ka Vanags „var pienest ūdeni” Kalmanovičam un „padot dvieli”. Praktiski visos minūtes pārtraukumos Kalmanovičs dod padomus, kaut ko komentē, bet tas nav ģenerālmenedžera darbs – un tad var redzēt, kas „pasūta mūziku”. Un arī tas var būt Krievijai mīnuss spēlē pret Latviju.
Kaut gan tīri mans subjektīvs viedoklis – treneru ziņā Zvirgzdiņš ir augstākā līmenī nekā Tihoņenko. Bet tas ir šobrīd... Tihoņenko vēl ir „jauns treneris”.
Latvijai būs viens pluss, kas nav nevienai citai komandai – līdzjutēji. Cerams, ka šis faktors neizspēlēs pretējo efektu un spēlētājas psiholoģiski nesabruks. Jo daudzi citu komandu treneri un spēlētāji ir uzsvēruši līdzjutēju lomu, kas Latvijā ir daudzreiz lielāka. Tāpēc ne Krievija, ne cita komanda negrib tikties ar Latviju jau ceturtdaļfinālā. Un šeit mēs atkal esam pierādījuši, ka esam labākie (labi, vieni no labākajiem) līdzjutējiem pasaulē – un ne tikai hokejā!
Bet galvenais jau būs, kā Latvijas basketbolistes spēs saņemties pašas. Pēc zaudējuma Spānijai daudzām mūsējām bija asaras acīs, viņas ar grūtībām valdīja emocijas – bet tā ir pagātne. Ja pašas neskries ar pieri sienā, ja spēlēs ātru un saskaņotu basketbolu (kādi ātrie uzbrukumi bija pirmajās spēlēs!!!), ja aizsardzībā uz krievu „garajām” būs uzreiz divas vai trīs mūsējās, ja... Esmu pārliecināts, ka treneris Ainars Zvirgzdiņš zina „zāles” pret Krieviju, bet vai basketbolistes tās „zāles” liks lietā.
Lai pieveiktu Krieviju, pirmkārt, jāizpilda trenera plāns par visiem 100% un vairāk. Otrkārt, jācenšas savu apņēmību nepārspīlēt. Šoreiz, laikam, tas galvenokārt attiecas uz izlases kapteini Guntu Baško. Piedod, Gunta, bet spēlē ar Spāniju vairākas reizes cenšanās pārtvert bumbu vai ātrāk aizskriet „ātrajā” atspēlējās pretējā virzienā un spānietes guva vieglus punktus. Treškārt, ceturtkārt, piektkārt – daudzkārt: visus, ko vajag darīt, varētu rakstīt un rakstīt.
Bet bumba ir apaļa, meitenes ir emocionāli cilvēki, spēle rit vismaz 40 minūtes un spēle sākas ar 0:0. Par pārējo sāksim spriest ceturtdien, 18.jūnijā, ap pulksten 22. Bet tagad aši visi līdzjutēji uz „Biļešu serviss” kasēm! Jo tagad nevar zināt, kad vēl Latvijā būs tik liels sporta pasākums... Par Lielu Latviju!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
