Guntis Keisels: Latvija–Polija. Jāaizmirst tabula

Taču piebremzēsim! Pirms turnīra godā celta taktika soli pa solim nav zaudējusi aktualitāti arī pēc divām vaigu sviedros izcīnītām uzvarām. Par katru nākamo būs jāplēšas tieši tādā pašā stilā – nežēlojot ne sevi, ne pretinieces.

Pirms otrā posma pirmās spēles ir liels kārdinājums uzskaitīt sāncenšu problēmas.

Polijas izlase Katovices Spodek arēnā ne tuvu nespēlē tik vareni, kā 1999.gada modelis, kas šajā zālē izcīnīja čempionu titulu. Atklāšanas mačā polietes izskatījās acīmredzami lēnākas par naskajām un tehniskajām melnkalnietēm (53:70), bet pirmā posma noslēguma spēlē netika galā ar Spānijas komandas aso aizsardzību (23 kļūdas un 63:78). Tikai cīņā ar stila ziņā līdzīgi pasmago Vācijas komandu apmēram 5000 skatītāju atbalstītās polietes spēja panākt izšķirošo lūzumu (75:60) un iekļuva otrajā posmā.

Labi, ka tā - bez mājinieču līdzdalības Spodek milzīgās tribīnes čempionāta turpinājumā izskatītos nepatīkami tukšas. Tiesa, ar tādu sniegumu viņām nebūs viegli tikt līdz Lodzai, kur nākamnedēļ risināsies izšķirošās cīņas par medaļām. Lai saglabātu cerības, jāspēlē labāk. Un, no turnīra tabulas viedokļa, trešdien polietēm uzvara vajadzīga vairāk, nekā mūsu zeltenēm.

Spēles kvalitātes sakarā sajūsmā gan nespiedz arī Latvijas komandas atbalstītāji. Dažas taktiskās nianses arī uzvarētajos mačos izraisīja vairāk jautājumu, nekā sniedza atbilžu. Nav šaubu, ka čempionāta turpinājumā pretinieces uz mūsu varžacīm spiedīs vēl aktīvāk. Savukārt tehniskā brāķa daudzums katrā spēlē ļauj saskatīt savu desmit punktu neizmantoto rezervi (pašu neiemestie plus sāncensēm uzdāvinātie), kuras izmantošana izskatās viegla tikai uz papīra.

Toties ar sportisko pašcieņu Latvijas komandai un tās līderēm viss ir kārtībā. Ar pieredzi un motivāciju – arī. Citādi fiziskais un morālais spiediens, ko komanda izjuta mačā Horvātiju, nebūtu izturēts un čempionāts jau būtu beidzies. Bet tagad viss tikai pa īstam sākas. Ar ļoti solīdām izejas pozīcijām, kuras neizmantot būtu grēks.