Latvijas vīriešu basketbola valstsvienības divas pārbaudes spēles ar Krievijas izlasi gan mačus redzējušajiem, gan, īpaši, neredzējušajiem izraisījušas apmēram tādu reakciju, kādu varēja gaidīt pēc rezultātiem 68:87 un 59:84.
Jau sākotnēji pesimistiski noskaņotie tagad kļuvuši par optimistiem: sak, teicām, ka nebūs labi un nav jau arī – zem groziem nevarība, aizsardzībā juceklis, uzbrukumā viss tiek likts uz trīspunktnieku kārti utt.
Optimisti akcentē četras ceturtdaļas no astoņām, kurās jaunā Latvijas komanda bija līdzvērtīga pretiniece pasaules septītajai labākajai komandai Krievijas izlasei un ar nelabu vārdu piemin tiesnešus – sak, būtu kaut mazliet bijusi "sava laukuma" sajūta, kazi, atlētisko pretinieku ofensīva zem groziem tiktu piebremzēta un tad...
Tostarp, no reālista pozīcijām raugoties, sajūta būtu vēl neomulīgāka, ja tagad, divarpus nedēļas pirms Eiropas čempionāta sākuma, būtu notikuši brīnumi – Akselis Vairogs būtu nosedzis Andreju Kiriļenko, Rolands Freimanis regulāri apspēlētu Timofeju Mozgovu, Andrejs Šeļakovs būtu neitralizējis Ņikitu Šabalkinu, Jānis Strēlnieks un Edgars Jeromanovs bez problēmām noorganizētu komandas spēli pret agresīvo krievu presingu un visa komanda lādētu trīspunktniekus tik precīzi, cik Jānis Blūms otrajā mačā Jelgavā (4/8).
Ja vismaz daži no minētajiem veiksmes priekšnoteikumiem Rīgā vai Jelgavā būtu piepildījušies, rezultāti, protams, būtu bijuši cienīgāki, bet līdz ar tiem nāktu sajūta, ka visi Latvijas valstsvienības trumpji jau mesti galdā (kā spēlē ar Krieviju tika izdarīts 2007.gada augustā, kad izcīnīta pagaidām vienīgā uzvara 16 spēlēs ar Austrumu kaimiņiem). Toties tagad, kad viesi divu vakaru garumā mūsu komandas priekšā nežēlīgi noturēja realitātes spoguli, nav ne mazākā pamata pašapmierinātībai. Toties ir skaidrs, kas būtu jāizdara līdz čempionātam atlikušajās divarpus nedēļās.
Pirmkārt, aktīvi jāslīpē saskaņa gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, un visādā veidā jāveicina komandas "ķīmiju" veidojošās reakcijas. Turklāt akcentējot uzmanību uz pamatspēku saliedēšanu, nevis tērējot laiku un enerģiju mānīgajai intrigai ap vienpadsmitā/divpadsmitā spēlētāja izvēli. Ar četriem pārbaudes mačiem bijis pietiekami, lai iezīmētos līderu loks un treneru kolektīvs saprastu, no kuriem spēlētājiem rezervistu soliņa tālākajā galā būs lielāks labums. Atlikušās četras pārbaudes (ar Lietuvu 20.augustā Panevēžā, ar Gruziju 22.augustā Rīgā un 24.augustā Ventspilī, ar Lielbritāniju 27.augustā Jelgavā) jāizmanto spēlējot tā, kā to iecerēts darīt Šauļos. Individuālo meistarību kardināli vairs neuzlabot, bet komandas spēku gan var pavairot.
Otrkārt, pat vislabākajos laikos Latvijas valstsvienība Eiropas dūžiem varējusi iekost tikai tad, kad bijusi optimālā kondīcijā un pašreizējam modelim šis priekšnoteikums ir svarīgs divtik. Jācer, treniņu procesa plānotāji būs trāpījuši desmitniekā un spēlētāji no fiziskās formas "bedres" rāpsies ārā pēc cerētā grafika, sportiskās formas smaili sasniedzot 31.augusta pievakarē.
Treškārt, jāizvēdina galvas no zaudējumu radītajām emocijām – mazohistiskas noskaņas sniegumu neuzlabos. Un laikus jānoskaņojas uz Eiropas čempionāta nežēlīgo grafiku, kas pēc 120% atdeves vienā spēlē prasīs tādu pašu fizisko un morālo spēku koncentrēšanas pakāpi arī nākamajā un vēl aiznākamajā. Praksē tikpat kā nesasniedzams mērķis, taču jātiecas tam tikt pēc iespējas tuvāk. Mazliet laika vēl ir.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
