Juris Ulmanis: Jānis Lūsis – mana pirmā sastapšanās ar Latviju
Foto: F64

Skumjā ziņa par Jāņa Lūša aiziešanu mūžībā un Latvijas neatkarības atgūšanas 30. gadadiena modināja manī ļoti tālas, dziļi prāta krātuvēs noglabātas bērnības atmiņas un rosināja pārdomas par sportu, sportistiem un viņu pārstāvētajām valstīm. Vēl jo neparastāk par to visu domāt tagad, kad sports faktiski ir pazudis no arēnām un televizora ekrāniem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Par Jāni Lūsi man ir īpašs, ļoti personīgs stāsts. Ja masu mediju rakstos un Vikipēdijā par viņu runā kā par vieglatlētu, olimpisko čempionu un visu laiku izcilāko šķēpa metēju pasaulē, man Jānis Lūsis nozīmēja... Latviju. Jā, ne vairāk un ne mazāk. Šo asociāciju saknes sniedzas tālajā 1964.gadā. Būdams piecgadīgs puika, es vēl īsti nespēju vizualizēt Latviju. Biju par to daudz dzirdējis no vecākiem un latviešu kopienas ASV, kur biju piedzimis un augu. Ģimenē sarunājāmies latviešu valodā, redzēju un sapratu, ka atšķiramies no amerikāņiem, īsti neiederamies viņu vidū. Taču vēl nevarēju aptvert, ka kaut kur tālu pasaulē ir zeme, kurā visi vai vismaz vairākums cilvēku sarunājas latviski un izskatās kā mēs.

Tajā vasarā Tokijā norisinājās olimpiskās spēles, un mēs ģimenē tām cītīgi sekojām līdzi TV ekrānā. Latvija, protams, nepiedalījās, bet kad šķēpa mešanas sektorā ieradās toreizējais Eiropas čempions Jānis Lūsis, sporta komentētājs pieteica PSRS komandas pārstāvi no Latvijas.

Tajā mirklī manā bērna pasaulē daudzas lietas nostājās "īstajos plauktiņos". Es ieraudzīju īstu latvieti no "mītiskās", tālās zemes, un viņš izskatījās gluži kā mēs. Zilām acīm, cirtainiem matiem, mūsu tautai raksturīgiem sejas pantiem un, iespējams, vislatviskāko vārdu. Beidzot noticēju, ka tāda zeme patiešām pastāv un nav vecāku izdomāta.

Lieki piebilst, ka no tās dienas, izdzirdot vārdu Latvija, manā acu priekšā momentā bija Jānis Lūsis ar šķēpu rokā Tokijas stadionā. Pat nebija svarīgi, ka todien viņš neuzvarēja un ieguva "vien" bronzas medaļu. Manā dzīvē viņa ieraudzīšana TV ekrānā bija daudz svarīgāka un lielā mērā veicināja atgriešanos senču dzimtenē pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Man tas nebija stāsts tikai par sportu un sportiskajiem sasniegumiem. Tas bija stāsts par tautas vienotību, patriotismu, nacionālo lepnumu. Stāsts par savējiem, lai kur pasaulē tie atrastos. Tas bija svarīgi toreiz un ir svarīgi tagad, kad simtiem tūkstošu latviešu ir izkaisīti pasaulē un daudzus vieno vien iespēja sekot līdzi mūsu sporta varoņiem.

Jau dzīvojot Latvijā man bija tas gods klātienē satikties ar leģendāro šķēpraidi un toreiz atļāvos Jānim Lūsim izstāstīt par bērnības pārdzīvojumu. Viņš manī noklausījās un kautri noteica: "paldies". Tāds pieticīgs un vienkāršs cilvēks viņš bija. Tomēr ceru, ka mans stāsts viņam nozīmēja kaut nedaudz no tā, ko tas nozīmēja man, un vismaz sasildīja sirdi.

Tagad, kad sporta pasākumi nenotiek un pat ir izskanējušas balsis, ka bez profesionālā sporta sabiedrība varētu mierīgi iztikt, es iedomājos par šodienas bērniem. Un par savu bērnību. Pa kādu ceļu būtu vedusi mana dzīve, ja es 1964.gada vasarā nebūtu televizorā ieraudzījis Jāni Lūsi un izdzirdējis vārdu Latvija? Cik daudziem bērniem šodien sekošana ievērojamu sportistu gaitām palīdz kļūt mērķtiecīgākiem, disciplinētākiem un mudina kaut vai apgūt pasaules ģeogrāfiju, mācīties svešvalodas un nodarboties ar kādu sporta veidu? Un cik patriotiska būs jaunā paaudze, ja bērni kopā ar vecākiem nekad neuzdziedās Latvijas himnu pēc valstsvienības uzvaras aizraujošā hokeja, basketbola vai citā mūsu iecienītā sporta spēlē?

Tags

Jānis Lūsis Šķēpmešana Vieglatlētika
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form