Gulbis tikko spēlēja ar vēl vienu bēdu brāli – Džeimsu Bleiku, kurš pēc savainojuma pat uz laiku bija izkritis no pirmā simtnieka.
Bleikam nebija neviena uzvaras "ATP Tour" līmenī kopš aprīļa, Ernestam kopš maija. Nu Bleiks neveiksmju sēriju pārtraucis, bet Gulbim atkal zaudējums jau būtiski uzvarētā spēlē. Ja pēc pirmā uzvarētā seta otrā galotnē pie paša serves ir 5 -4 un 30 -0, ja vēlāk "tiebreak" ir 4- 0, tad to citādāk nenosauksi. Kas tas ir – kārtējā neveiksme vai nespēja pielikt punktu? Varbūt spēki bija galā lielajā Atlantas karstumā? Noteikti, no visa pa druskai. Gulbis nespēlēja slikti un par to liecina daudzās izspēles un arī iegūtās breikbumbas. Diemžēl iespējas atkal netika realizētas un uzvarētājs ir tikai viens.
Tenisā visu izsaka uzvaras un tikai. Tas ir viens no nežēlīgākajiem sporta veidiem psiholoģiskā ziņā, kad esi laukumā, nav neviena blakus, kas varētu dot padomu vai mierināt. Spēle uzvaras dēļ, lai raud pretinieka māte nevis tavējā, kā savulaik teica Boriss Bekers. Vai visas lielās zvaigznes karjeras laikā izteikušās, ka gribējušas visu mest pie malas. Pietiek šī cirka, rampu gaismas visapkārt un vēl sūros treniņus. Bekers, Agasi, Makenrojs – te varētu minēt daudzus izcilus tenisistus. Māka paciest un pieciest ir ļoti svarīga tenisā, bez tās līdz virsotnei neaizkļūt.
Palūkosim mūsdienu lielākās zvaigznes, dižo četrinieku – Novāku Džokoviču, Rafaelu Nadalu, Rodžeru Federeru un Endiju Mareju., ar ko tad viņi tā atšķiras no pārējiem. Skaidrs, ka līdz šim visvairāk sasnieguši Federers un Nadals, tās arī harizmātiskākās personības mūsdienu tenisā. Krietna harizmas deva arī Džokovičam, viņš tagad ir pirmais reitingā, kaut savos sasniegumos vēl krietni atpaliek no diviem iepriekš nosauktajiem.
Rodžers Federers šajā sabiedrībā izceļas ar īpašu talantu un spēles izjūtu. Šajā ziņā viņam nav konkurentu, viņš spēlē šī vārda tiešākajā nozīmē, uzbrūk, kombinē, dzenā pretinieku pa laukumu. Vairumā gadījumu arī uzvar. Rafaels Nadals ir pasaules sporta lielākais cīnītājs, izcilu raksturu, fiziskajām spējām. Laba tehnika, taču ne tik spoža kā Federeram, toties citas īpašības padara viņu vēl vairāk neuzvaramu nekā šveicieti.
Novāks Džokovičs ir gan tenisa talants, gan savā ziņā komiķis. Viņam gan vēl tālu līdz Makenrojam vai Nastasem priekšnesumu ziņā, taču arī viņš daudzus neatstāj vienaldzīgus. Laba tehnika, fiziskā kondīcija un arī pacietība, kas varbūt nav tik raksturīga serbiem. Visiem trim arī teicama psiholoģiskā noturība.
Endijs Marejs pēdējos gados arī pamatoti pieder pie lielā četrinieka, taču nav tik populārs , kā trīs citi. Skots pēc tautības, liels darbarūķis, taču spēles stils ir visai monotons – publikai patīk azartiskāki sportisti. Vai visos turnīros klāt arī viņa māte, brālis veiksmīgi spēlē dubultspēļu turnīros – tāds ģimenes uzņēmums, pelnošs, bet ne īpaši populārs līdzjutēju vidū.
No visiem citiem tenisistiem pasaules labāko simtniekā varētu vēl minēt vairākus, kuri laimīgas sakritības dēļ varētu būt arī labāko trijniekā. Visu laiku kaut kā pietrūkst- vai nu pašu uzņēmības, vai arī veselība nav tādā līmenī un pārāk bieži gadās traumas. Žo Vilfrīds Conga, Markoss Bagdatis, Rišārs Gaskuē, Tomašs Berdihs – ikviens no viņiem ir liels talants, taču neviens nav reitinga pirmajā trijniekā un neviens no viņiem nav uzvarējis "Grand Slam" turnīrā. Jā, finālā daudzi spēlējuši, bet dižo uzvaru nav. Būtībā jau tenisā visam pāri ir četri "Grand Slam" turnīri un pēcāk "Masters" – ja neesi vinnējis kādā no tiem, vēsturē laikam gan neieiesi. Tuvāk pašai elitei ir Huans Martins del Potro – viņam ir arī "Grand Slam" tituls un tikai ilgstošais savainojums viņu uz laiku atmetis reitingā no ceturtās vietas krietni zemāk.
Ernestam Gulbim līdz šim tikai viens čempiona tituls vienspēlēs ATP līmenī pērnajā ziemā. Arī tas labi, taču visi gaida ko vairāk, arī pats sportists. Jau pirms gadiem diviem Ernests atklātā sarunā pateica, ka viņa mērķis ir pirmais piecinieks vai vismaz desmitnieks reitingā, ja tas netiks īstenots, tad īsta gandarījuma nebūs .Pagaidām viņš ir tālāk no šī mērķa nekā pirms gadiem diviem trim. Toreiz Gulbis pārsteidza tenisa pasauli ar savu neordināro spēli, bija arī vairākas spilgtas uzvaras. Tagad vairums viņu atšifrējuši un panākumi izpaliek. Kārtējā treneru maiņa, bet tas jau nenotiek no labas dzīves. Jāgaida, jābūt pacietīgiem un tas attiecas gan uz pašu sportistu , gan arī līdzjutējiem.
Jūlijā Latvijā ciemojās viens no izcilākajiem pasaules tenisa treneriem austrālietis Bobs Brets. Arī viņš uzsvēra, ka ceļš profesionālajā tenisā nav viegls, sākumā nereti ir visai ievērojami panākumi, bet kļūt par izcilu zvaigzni izdodas tikai retajam. Brets gan ieteica būt pacietīgiem, pēc katras treneru maiņas jāpaiet vismaz pusgadam, lai gūtu ievērojamu progresu. Austrālietis noteikti zina, ko runā, viņš savulaik trenējis Borisu Bekeru, Goranu Ivaniseviču un tagad ir viens no Marina Ciliča protežē. Tiesa, arī šim Ernesta vienaudzim nemaz tik labi tagad neiet – horvāts zaudējis savas pozīcijas reitingā un arī uzvaru viņam ir arvien retāk
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
